Svētā Kristība: Jāņa Kristība

Arī Jāņa Kristītāja Kristība, ar kuru viņš kristīja Jēzu, jau kopš seniem laikiem ir tikusi uzskatīta par Kristības pamatojumu. Šādam uzskatam pievienojas arī Luters kādā no savām Kristību dziesmām, atzīstot Jēzus Kristību par Kristības iestādījuma pamatu. Šeit būtu vietā citēt E. Šlinku, kas savā grāmatā Mācība par Kristību raksta, ka “Jēzus Kristus, Viņa nāve un Viņa augšāmcelšanās, nav atdalāmas no Kristības iedibināšanas”.

Jānis nāca kristīdams pirms Kristus, un par viņa Kristību mēdz teikt, ka tā nozīmēja tikai grēku nožēlu. Tas nav pareizi, jo grēku nožēla bez piedošanas ir pagānisms. Lūkas un Marka evaņģēlijos mēs lasām, ka Jānis sludināja “grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu”. Tātad tas ir fakts, ka Jāņa Kristība tāpat kā Kristība trīsvienīgā Dieva vārdā sniedza grēku piedošanu un dāvāja ticību. Pats Kristus sarunā ar Nikodēmu, kas aprakstīta Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā, apliecina, ka Jāņa Kristība sniedz garīgu atdzimšanu un dāvā mūžīgo dzīvību. Arī vēl Jēzus darbības laikā Viņa mācekļi turpināja kristīt ar Jāņa Kristību. Atšķirība starp Jāņa Kristību un vēlāko Kristību ir tā, ka Jānis sludināja pirms Kristus ciešanām, bet apustuļi gan pirms, gan pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, taču tā bija tā pati kalpošana, kas dāvāja piedošanu Mesijas vārdā. Skaidrības labad vēl citēsim E. Šlinku, kas saka:

“Ar Svētā Gara nākšanu pār Kristu, Jāņa Kristība kļuva par kristiešu Kristību tās vistiešākajā nozīmē. Šā iemesla dēļ baznīcas vēstures gājumā atkal un atkal no jauna ir ticis atkārtots, ka kristiešu Kristība balstās Jēzus Kristībā.”

E. Šlinks gan domā, ka Jāņa Kristība tomēr kaut kādā mērā ir bijusi atšķirīga no kristiešu Kristības. Tridentas koncils nolād visus, kas uzskata, ka Jāņa Kristībai piemita tāds pats spēks kā Jēzus Kristībai, taču M. Hemnics un citi luterāņu teologi uzskatāmi pierāda, ka Tridentas koncila lēmums ir aplams. Jāni pašu sauca par “Kristītāju” un viņa Kristībai bija unikāls raksturs. Tā nebija ne prozelītu, ne esēņu kristība. Jāņa Kristību neveica pats kristāmais, kā tas bija prozelītu kristībā, nedz arī to varēja atkārtot, kā tas notika pie esēņiem. Jānis kristīja grēciniekus. Šā iemesla dēļ farizeji dusmojās, jo pati doma, ka arī uz viņiem varētu attiekties Jāņa aicinājums, likās tiem aizskaroša. Taču Kristus, kam vienīgajam nevajadzētu kristīties, tika kristīts ar šo pašu grēcinieku Kristību, lai tiktu piepildīta visa taisnība, t. i. – Viņš uzņēmās visu cilvēku grēkus, kļūdams par Jēru, kas nes pasaules grēku. Šajā brīdī mēs redzam brīnumainu Svētās Trīsvienības manifestāciju: Jordānas Krastos, Jāņa Kristītāja priekšā, no ūdens izkāpj Trīsvienības otrā persona – Dievs Dēls, uz Viņa kā balodis nolaižas Svētais Gars. Un atskan Tēva balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mt.3:14) Jāņa Kristība skaidri liecina, ka kristāmais objekts ir grēcinieks. Kristus liek Jānim sevi kristīt tādēļ, ka šajā Kristībā Viņš mūsu dēļ kļuva par grēku, uzņemdamies mūsu vainas. Paturot prātā, ka Kristība ir Dieva vārds savienots ar ūdeni un ka tā domāta grēciniekiem, mēs pievērsīsimies nākamajam jautājumam: ko Kristība mums dod?