Luteriskā izpratne par labajiem darbiem kā laicīgiem darbiem

Pievērsīsim lielāku uzmanību luteriskajai izpratnei par labajiem darbiem kā laicīgiem darbiem, jo mūsu draudžu locekļiem arī mūsdienās šķiet, ka tie darbi, kuri tiek veikti tieši baznīcas labā, ir nozīmīgāki par tiem, kas veikti šajā pasaulē.

Zināmā mērā mēs varētu teikt, ka luterisms savā laikā nāca klajā ar sekulāras kristietības koncepciju.*

Augsburgas ticības apliecības artikuls “Ticība un labie darbi” nosauc par “bērnišķīgiem un muļķīgiem darbiem” tādas reliģiozitātes izpausmes kā “rožukroņus, svēto pielūgšanu, klosteru dzīvi, svētceļojumus, gavēņu ievērošanu, svēto dienu atzīmēšanu, dažādas brālības”. Lai ari labie darbi ir jāsludina, tie nekad nav jāsludina tā, lai kristietis uz tiem paļautos.

Mēs arī mācām, ka labos darbus būtu jādara un tie ir jādara ne tādēļ, ka mēs uz tiem paļaujamies žēlastības iemantošanai, bet lai mēs daritu Dieva prātu un pagodinātu Viņu.

Pat darot labos darbus, tiek saglabāts luteriskais pilnīga monerģisma** princips, jo ticība ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību Svētais Gars dara labos darbos. Tā kā Augsburgas ticības apliecības XX artikuls pievērš mūsu uzmanību luterisko reformātu darbiem par desmit baušļiem, tad vismaz zināmā mērā tas noteikti attiecas uz Lutera Mazo katehismu. Ideālā gadījumā nedrīkstētu būt neviens luterānis, kurš ir mācījies par svētdarīšanu bez šī katehisma palīdzības.

Lutera sniegtais baušļu izskaidrojums pamatojas uz kristīgas dzīves izklāstu, neņemot vērā kristiešu ieņemamo stāvokli. Tas nav nedz konkrēti baznīcas, nedz arī laicīgs dokuments un tas var kalpot jebkurā laikā un jebkurā vietā. Tā būtība ir gan katoliska, gan ekumeniska. Viņa sniegtais pirmā baušļa izskaidrojums, ka mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu cerēt, ir aicinājums ticēt.***

Tādējādi tiek konstatēts, ka labo darbu pamatā ir grēcinieka taisnošana. Savukārt, Lutera sniegtais II līdz X baušļu skaidrojums ir tas, ko vēlāk būs pieņemts saukt par trešo bauslības pielietojumu un kas attiecas uz kristiešu saistību ar bauslību. Nebūtu viegli pierādīt, ka Luters attiecināja savus baušļu skaidrojumus uz pirmo jeb civilo bauslības pielietojumu. Viņa skaidrojumi nav pielietojami publisko skolu laicīgajā izglītībā. Lutera norādīto bauslības pielietošanu kristiešu dzīvēs, kā to atspoguļo viņa sniegtie baušļu skaidrojumi, nedrīkst jaukt ar Kalvina izpratni.

*** – Apoloģija XII:38. Melanhtons apraksta bailes kā ticību. Tādējādi Lutera sniegtais baušļu izskaidrojums pamatojas Evaņģēlijā un ticībā.