Klasiskā luterāņu izpratne par konfirmāciju

Lai gan ārējā veidolā luteriskā tradīcija ir paturējusi atsevišķus senbaznīcas rituāla un izpratnes elementus, tomēr tās izcelsme nav tiešā veidā saistāma nedz ar Austrumu, nedz Rietumu baznīcu.

Tradīcija, kas saista konfirmāciju ar katehizāciju, tad zināmā mērā kļuva par pamatu luteriskajai izpratnei, kura skata konfirmāciju kā sagatavošanos Svētā Vakarēdiena saņemšanai un pilntiesīgai līdzdaļai pie “dāvanām, svētībām un tiesībām, ko Tas Kungs dāvājis savai draudzei virs zemes”. Tādējādi konfirmācija vairs nav saistīta ar Kristību (kā senbaznīcā), bet ar altāra sakramenta saņemšanu.

Ar šādu nolūku Mārtiņš Luters ir sarakstījis arī savus katehismus:

To, kas šo mācību nezina, nevar uzskatīt par kristieti, un tam nedrīkst ļaut piedalīties sakramentos.

Lutera Mazais Katehisms sākotnēji ir adresēts 7-9 gadus veciem bērniem un tā arī ticis lietots.

Augsburgas ticības apliecībā (XXIV:5-7) lasām par seno luterisko baznīcas kārtību:

Mūsu ļaudis ir raduši, ka Sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kas ir uz to sagatavoti*, un tas arī vairo godbijību un cieņu pret publisko dievkalpojumu ceremonijām. Neviens netiek pielaists pie Sakramenta, ja iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts**. Ļaudis tiek arī mācīti par Sakramenta lielo vērtību un tā lietošanu*** , un to, cik daudz mierinājuma tas sniedz izbiedētām sirdsapziņām, lai tās mācās ticēt Dievam un izlūgties no Viņa visu labo.

Tomēr Augsburgas ticības apliecībā nekas nav sacīts par pašu konfirmācijas jeb iesvētības rituālu.

Luters kādā sprediķī 1523. gada martā par konfirmāciju rakstīja:

Uz konfirmāciju nebūtu jāskatās tā, kā bīskapi to vēlētos. Taču mēs neuzskatām to par aplamu, ja katrs mācītājs pārbauda bērnu ticību, lai redzētu, vai tā ir laba un patiesa, uzliek tiem rokas un iesvēta tos.

Sākotnējā XVI gadsimta luterāņu izpratne par konfirmāciju bija tāda, ka 7-12 gadu vecumā pēc minimālas katehēzes bērni tika pielaisti pie pirmā Svētā Vakarēdiena, bet padziļināta Katehisma mācīšanās turpinājās visu mūžu caur katehisma sprediķiem (Vitenbergā trīs reizes gadā, bet XVII gadsimta Zviedru baznīcas likumi paredz divas reizes gadā mācītājiem izsprediķot cauri Katehismam). Katehisma zināšanas tika pārbaudītas pastorālās sarunās, kas saistītas ar privāto bikti.

Pieminēšanas vērta būtu kāda ļoti izplatīta (Vācijā un Skandināvijā) XVI – XVII gadsimtu prakse katehēzē bērnus sagatavot Svētā Vakarēdiena saņemšanai, tad publiski vai privāti izklaušināt, un, kad viņi bija apliecinājuši savu ticību, pēc draudzes vai mācītāja lūgšanas bez jebkāda rituāla (roku uzlikšanas) tos pielaida pie sakramenta. Nekāda iesvētīšana nemaz netika veikta. Šīs prakses izplatības dēļ konfirmācijas rituāls dažās luterāņu baznīcās tika ieviests ļoti vēlu: Norvēģijā un Dānijā – 1736., Zviedrijā – 1811., Somijā – 1817. gadās. Dažās luterāņu grupās vēl tagad konfirmācija nenotiek.

*** – mistogoģiskais jeb sakramentālais aspekts katehizācijā.