Dažādas svešas izpratnes par konfirmāciju

Noklausies šo e-publikāciju

Atšķirībā no luteriskās baznīcas, kurā īpašs konfirmācijas rituāls varēja arī nebūt, Reformātu baznīcā tas parādās kā svarīgs baznīcas rituāls jau no paša sākuma (M. Bucers 1538./39. g.). XVI un XVII gadsimtā luteriskajā baznīcā sāka ieplūst dažādas svešas izpratnes par konfirmāciju.

REFORMĀTU BAZNĪCAS UN PIETISMA IETEKME

No Reformātu baznīcas teoloģijas ienāk [un paliek] uzskats par to, ka konfirmācija ir bērnībā saņemtās Kristības apstiprinājums (M. Bucers, K. Barts). Tas pamatojas izpratnē par Kristību kā derību ar Dievu, kuru var slēgt vienīgi apzināti (nožēlojot grēkus un apliecinot ticību, ko zīdainis vai mazs bērns nevar). Vecāki un krustvecāki Kristību kristībās apliecina ticību bērna vietā – ar domu, ka bērns pats to apliecinās pieaugdams, tādējādi “līdz galam” noslēgdams derību. “Divu derību” uzskats par Kristību kropļo izpratni par evaņģēliju.

Tāpat Reformātu baznīcas ietekmē radās arī roku uzlikšanas rituāla hierarhizācija (konfirmāciju veic tikai bīskapi) un sakramentalizācija (priekšstats, ka konfirmācijā tiek dots Svētais Gars), kas līdz mūsdienām saglabājusies Anglikāņu baznīcā. Vienmēr, kad baznīcas prakse netiek pamatota Svēto Rakstu autoritātē, šo trūkstošo autoritāti parasti cenšas kompensēt ar baznīcas hierarhijas autoritāti.

Ar šādu konfirmācijas izpratni ienāk arī sveša izpratne par evaņģēliju, Kristību un sakramentiem vispār. Tas iespaido arī katehēzes apjomu (tā kļūst izplūdusi un gara) un tās saturu (ietver iespējami daudz tēmu, bet tiek pa zaudēts uzsvars uz Svēto Vakarēdienu). Neizbēgami pieaug arī konfirmandu vecums, lai konfirmands spētu intelektuāli aptvert un sevi uzņemt apjomīgo un sarežģīto materiālu.

Vēlāk piētisma (J. Špeners) ietekmē rodas radniecīgs ieskats, kas zemu vērtē Kristības sakramentu, toties izcel personisko atgriešanās pārdzīvojumu, ticību un ticības apliecināšanu, kuru tad arī uzskata par īsteno kristieša tapšanu. Līdz ar to konfirmācija tiek uzskatīta par īsto uzņemšanu draudzē.

Gan reformatu, gan pietisma izpratnes ir ļoti ietekmējušas liberālās luterāņu baznīcas:

Saskaņā ar Amerikas Evanģēliski luteriskās baznīcas izpratni konfirmācijas mērķis ir dziļāk identificēties ar kristīgo kopienu (pietistu ietekme) un pilnīgāk piedalīties tās misijā (katoļu ietekme). Luterāni svin konfirmāciju kā simbolu tam, ka jaunieši izvēlas apstiprināt savu Kristību un ticību (reformātu ietekme).

RACIONĀLISMA IETEKME

Racionālisma ietekmē sākas tradicionālās kristietības degradācija, un baznīcas mācības un sakramentu jautājumi zaudē savu noteicošo lomu. Konfirmācijas izpratne stipri mainās – tā pāriet no baznīcas ietvara uz sabiedrību un kļūst par sociālās iniciācijas rituālu, kas iezīmē pilngadību jeb uz ņemšanu par pilntiesīgu sabiedrības locekli. To īpaši vēl pastiprina luterāņu kā valsts baznīcas statuss Vācijā un Skandināvijā; tas sasaistīja konfirmāciju ar politiskajām pilsoņu tiesībām. Strauji cēlās konfirmācijas vecuma cenzs līdz 16-18 gadu vecumam.

Katehēzē arvien vairāk tiek iesaistītas tēmas, kas saistītas ar sociālajiem, ētikas un sabiedriskās dzīves jautājumiem.

SECINĀJUMI

Visas iepriekšminētās ietekmes (reformātu, pietistu, racionālistu) ir bijušas izšķirošas tam, ka konfirmandu vecums un daudzviet arī apmācības ilgums ir stipri palielinājies. Konfirmācijai tikuši uzstādīti citi mērķi nekā sākotnējais – sagatavot pirmajai Svētā Vakarēdiena saņemšanai.

Vēl līdz pat šim laikam šādu izpratni (konfirmācija kā Kristības apstipri ājums, uzņemšana draudzē, “pilngadības svētki”) var sastapt luterāņu draudzēs visā pasaulē, arī Latvijā. Tas liecina par nopietnu luteriskās identitātes krīzi, kura sakņojas baznīcas mācības nezināšanā.