Konfirmācijas vēsturisks apskats

Noklausies šo e-publikāciju

Konfirmācija jeb iesvēte radusies jau senbaznīcā pirms Nikajas koncila.

Sākotnēji (pirms Nīkajas koncila A.D. 325) konfirmācija ir Lieldienu nakts Kristību rita sastāvdaļa — tā sevī ietver krizmāciju, aizlūgšanas, svētīšanu ar krusta zīmi, roku uzlikšanu, kas nepieciešama, lai Lieldienu rītā kristītie varētu piedalīties draudzes dievkalpojumā un Komūnijā.

Austrumu baznīcā konfirmācija paliek kā Kristības sastāvdaļa, Rietumos tā izveidojas par atsevišķu svētdarbību, kas it kā papildina Kristību ar Svētā Gara dāvanām, kuras nepieciešamas pestīšanai.

Romas katoļu baznīcā tikai XII gadsimta pirmajā pusē Hugo no Senviktoras sāk runāt par konfirmāciju kā sakramentu. Lai gan 1439. gadā Florences koncils deklarē konfirmāciju kā sakramentu, tikai Tridentas koncils (1545-1563) to pasludina par sakramentu, kas darbojas ex opere operato un nav obligāti jāsaista ar katehizāciju, nosakot arī konfirmandu vecumu — 7-12 gadi.

Romas katoļu un Anglikāņu baznīcās konfirmācija izveidojas par sava veida laju ordināciju kristīgai dzīvei un kalpošanai (misijai), ko tiesīgi izdarīt tikai kapi. (Jo mazāka dievišķā autoritāte, jo ar augstāku baznīcas cilvēcisko autoritāti tiek stiprināta kāda rituāla darbība vai doktrīna.)

Tomēr Romas katoļu baznīcā viduslaikos bija saglabājusies arī tradīcija (bohēmieši, Erasms), kas saglabāja katehizāciju pirms konfirmācijas.