325. Vai no draudzes izslēgts loceklis var tikt uzņemts atpakaļ draudzē?


Ticības būtība

Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” Tad Viņš sacīja: “Ej un saki šai tautai: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet! Apcietini šās tautas sirdi un padari tās ausis nedzirdīgas, un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm, nedzird ar savām ausīm un nesaprot ar savu sirdi un neatgriežas, lai taptu dziedināta.” Tad es jautāju: “Cik ilgi, Kungs?” Viņš atbildēja: “Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem, nami būs neapdzīvoti un zeme aizlaista un tukša. Tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, un pamestu vietu būs daudz tanī zemē. Un, ja tur paliks vēl pāri kaut desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā, taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuriem pēc nociršanas pāri paliek vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.” [Jes.6:1-13]

Vai ticības būtība ir nemainīga vai arī tā ir atkarīga no laikmeta un tā prasībām? Vai Dievs dažādos laikos un apstākļos dod cilvēkam dažādus atšķirīgus pestīšanas ceļus, vai arī pestīšanas ceļš ir viens? – Šādi jautājumi bieži vien rodas, salīdzinot Veco un Jauno Derību. Pravieša Jesajas aprakstītie notikumi norisinājās aptuveni 740 gadus pirms Kristus dzimšanas. Viņš vēsta par kādu redzējumu, ko Dievs viņam atklāja kad viņš kā priesteris kalpoja Tā Kunga svētnīcā. Pravietis atklāsmē redzēja Tā Kunga Cebaota godību, pašu Israēla Dievu. Jaunajā Derībā apustulis Jānis sava evaņģēlija 12. nodaļas 41. pantā paskaidro, ka Jesaja toreiz skatīja mūsu Kunga Kristus augsto godību pirms Viņa iemiesošanās šajā pasaulē. Pravietis ir rakstījis savā grāmatā par to pašu Kristu, ko vēlāk skatīja apustulis Jānis, un saņēma tā paša Kristus piedošanu, kura piedošanu saņemam arī mēs.

Jesajas aprakstītajā notikumā mēs pārsteidzošā veidā ieraugām ticības būtību, kas ir nemainīga kopš Ēdenes līdz pat mūsdienām un būs tāda līdz pat pasaules galam. Mēs pavisam droši varam apgalvot, ka mēs saņemam to pašu žēlastību, ko saņēmuši ticīgie visos laikos, un piederam pie tās pašas Baznīcas, kurā ir Ādams un Ieva, Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs, pravietis Jesaja, apustuļi Pāvils, Jānis un Pēteris. Mēs piederam pie tās pašas Baznīcas, kura visos laikos ir ticējusi uz nemainīgo Dieva Vārdu, kuras galvenā vēsts ir mūsu Kunga un Pestītāja Kristus atklāsme.

Pravietis raksta, ka Tā Kunga redzējums notiek svētnīcā, kur viņš kalpo, pienesdams upurus. Viņš ierauga spožu ainu. Tas Kungs sēž uz augsta, cēla troņa, un Viņa godība piepilda svētnīcu. Dieva kalpotāji eņģeļi – serafi – lidinās pār To Kungu. Pravietis raksta: “Tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.” Šī aina mums atklāj Dieva svētumu un Kristus diženumu. Pat šķīstās debesu būtnes bīstas atklāt savu vaigu Kristus godības priekšā. Šie debesu radījumi, serafi, aizklāj savu seju un kājas, tā parādīdami, cik svēts ir Kristus, ka pat debesu debesis nav īsti svētas un šķīstas Viņa priekšā, ka pat svētie eņģeļi nekādā veidā nav salīdzināmi ar to svētumu, kas piemīt Kristum. Tāpēc viņi izbailēs un godbijībā sevi slēpj Kristus godības vaiga priekšā.

Tas Kungs redzami atklājies tur, kur Viņš iepriekš bija solījis, -savas tautas – Israēla – vidū. Nekad vēl cilvēka acs to tā nebija skatījusi, taču Dieva žēlastība bagātīgi plūda no Viņa neredzamās klātbūtnes templī pār ticīgo tautu, to šķīstot un vadot. Bet nu vienam vīram šī neredzamā klātbūtne ir atklājusies redzami. Pēkšņi itin kā nokritis kāds priekškars, aiz kura pravietis, Dieva izredzētais vīrs, ierauga to, kas daudzām ļaužu paaudzēm ir bijis apslēpts. Kas viņiem bija jānojauš un jāapzinās vienīgi ticībā, to viņš ierauga ar savām acīm – svētā Dieva klātbūtni. Debesu būtnes lido pār Viņu un nemitīgi sauc cita aiz citas: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!”

Šie vārdi mums ir labi pazīstami. Ikreiz, kad mēs pulcējamies pie Svētā Vakarēdiena, mēs dziedam šo serafu dziesmu par apliecinājumu tam, ka mūsu Kungs ir mūsu vidū un no sava godības troņa – svētā altāra – Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā mums pasniedz savu miesu un asinis. Mēs zemojamies Viņa godības priekšā, un, lai gan mūsu acs Viņu neredz tajā diženajā godības pilnajā veidā, kādā pravietis Viņu skatīja, taču mūsu ticība zina: Viņš, Godības Kungs un Ķēniņš, ir mūsu vidū. Viņš aizvien vēl dara to pašu, ko darīja senā pravieša laikā. Un tāpat kā toreiz pār Viņu lido serafi un sauc: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!”

Arī to, par ko pravietis vēsta tālāk, mēs savā dzīvē piedzīvojam ik reizi, kad stājamies Kristus godības priekšā ticībā. Kunga Kristus svētuma priekšā pravietis skaudri apzinās savu necienīgumu un grēcīgumu, un to sodu, ko viņš patiesībā būtu pelnījis. Taču tieši tajā pašā brīdī viņš iemanto arī sava Pestītāja žēlastību – grēku piedošanu. Arī mēs nākam Dieva altāra priekšā ar šo pašu apziņu, ka mums būtu vienā mirklī jāiet bojā Tā Kunga svētuma un Viņa godības priekšā. Mēs zinām, ka nekādi mūsu pašu darbi un nopelni mūs nevar pasargāt no viņa taisnās tiesas. Pat ja mums būtu ļauts Viņa priekšā nākt bez visa tā, ko mēs paši apzināmies kā savus grēkus, un ņemt līdzi vienīgi mūsu vislabākos darbus, to, ar ko mēs lepojamies un lielāmies, arī tad mums būtu mūžīgi jāiet bojā elles mokās; tik ļoti grēka caurvīti un izēsti ir pat mūsu vislabākie darbi.

Gods Dievam, mūsu Kungs ir savu svētumu un godību ietērpis zemības drānās. Viņš ir nācis pie mums kā cilvēks, tapdams mums brālis, Viņš ir bijis vājības apņemts un tādēļ spēj iežēloties par mums, vājajiem. Ja Viņš nebūtu krusta nāvi par mums izcietis, ja Viņš nebūtu trešajā dienā augšāmcēlies, mūs attaisnodams Dieva priekšā, tad mums būtu jāiet bojā vienā mirklī. Tā mēs nākam Viņa godības priekšā, savus grēkus nesdami, liekam tos pie Viņa kājām, esam tajā pašā sirds izbīlī un bēdās grēku dēļ, kas arī pravietim bija uznākušas. Mēs varam saukt līdz ar pravieti: es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām, es esmu nāvei lemts: es arī dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas. Un tad – tāpat kā reiz serafs pielaidās pie pravieša un ar kvēlojošu ogli, ko viņš ņēmis no svētā altāra uguns, šķīstīja viņa lūpas, sacīdams: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!”, – tieši tāpat arī. kad svētītā maize, Kristus miesa, skar mūsu lūpas un kad svētītais kauss, mūsu Kunga svētās asinis, skar mūsu lūpas, – mūsu grēks ir izdeldēts, mūsu vaina ir piedota, mūsu noziegums ir dzēsts.

Tā mēs redzam, ka Dievam gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir tā pati žēlastība. Mēs neatrodam Vecās Derības pravieša vēstī neko citu kā vien to, kas tiek sludināts Kristus Baznīcā tagad. Jesajas aprakstītajos notikumos vairāk nekā 740 gadus pirms Jaunās Derības Dievs neņem rokā svarus un neliek vienā svaru kausā pravieša grēkus un otrā – viņa labos darbus un nevērtē, kas būs smagāks, bet gan savā lielajā žēlastībā šķīstī nabaga grēcinieku Jesaju, kas savu grēku dēļ bija pelnījis elli. Žēlastība. Nekā cita šeit nav – vienīgi Kristus žēlastība, Viņa brīnišķais darbs un nopelns. Serafs ar lūkšām paņem no altāra ogli un pēc Tā Kunga pavēles šķīsta pravieša lūpas, sirdi un dvēseli. Tāpat notiek arī mūsdienās. Mūsu Kungs neņem rokās svarus, neliek vienā no tiem labos darbus un otrā – ļaunos darbus, lai tos svērtu un salīdzinātu. Ja tā notiktu, tu būtu pazudis uz mūžu. Bet Viņš dod tev baudīt savu miesu un asinis un šķīstī tevi no visiem taviem noziegumiem.

Mums dots tas pats apsolījums, kas pravietim Jesajam. Mēs piederam pie tās pašas Baznīcas un tās pašas ticības, pie kuras piederējuši visi seno laiku ticīgie un svētie. Un arī Dieva žēlastība ir tā pati – nemainīgi droša, uzticama un skaidra. Pasaulei tas ir nesaprotams. Viņa to negrib pieņemt. Ja Baznīca sludinātu vienīgi bauslību, runātu par kādiem svaru kausiem, par kādiem labiem un ļauniem darbiem, ja tā mudinātu cilvēkus tikai uz tikumīgu dzīvi paklausībā Dieva baušļiem, tad to vēl neticīgā pasaule saprastu un pieņemtu. Bet, tā kā patiesā Kristus Baznīca sludina Kungu Jēzu Kristu, krustā sisto, tad pasaule to negrib pieņemt.

Arī šajā ziņā nekas nav mainījies no Vecās Derības laikiem. To mēs redzam pravieša turpmākajā vēstījumā, kad Kristus jautā: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad pravietis atbild: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” Tad Tas Kungs Kristus sacīja: “”Ej un saki šai tautai: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!” Apcietini šās tautas sirdi un padari tās ausis nedzirdīgas, un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm, nedzird ar savām ausīm un nesaprot ar savu sirdi un neatgriežas, lai taptu dziedināta.”

Cik neparasti vārdi! Tā vien šķiet, ka Dievs ir gribējis aizvērt Debesu valstības vārtus, ka Dievs pravieša mutē tīši grib ielikt tādu vēsti, kuru neviens cilvēks nedz grib, nedz var saprast. Šķiet, ka ar šo vēsti cilvēku prāti ir jāsajauc tā, ka viņiem nemūžam neatspīdētu patiesības gaisma. Tā varētu domāt, dzirdot šos vārdus. Un tomēr tas tā nav.

Vienā ziņā mēs varētu sacīt: jā, neticīgajai, grēcīgajai pasaulei Dieva vēsts izklausās nesaprotama, tā sajauc prātu, un neticīgais cilvēks gaida kaut ko pavisam citu, kādu pavisam citu vēsti. Viņš negaida patiesības vārdu. Viņš gaida melus, kas ir tīkami viņa sirdij. Viņš vēlas mācību, kas ļauj viņam palikt paša elku kalpībā un izdabā prātam un jūtām. Bet, kad viņam sludina Kristus evaņģēliju un Dieva Vārda patiesību, viņš kļūst itin kā kurls pat dzirdēdams un itin kā akls pat redzēdams. Kad viņam sludina brīnišķo žēlastības vēsti, viņš kļūst dusmīgs, neapmierināts un nikns. Un, jo skaidrāk skan evaņģēlijs, jo niknāks viņš kļūst un jo tālāk viņš iet prom no Dieva patiesības un žēlastības, kas atspīdējusi Kristū.

Tāpēc arī apustulis Jānis sava evaņģēlija 12. nodaļā, citēdams šos Jesajas 6. nodaļas vārdus un norādīdams, ka pats Kristus tos sacījis jau daudzus gadu simtus pirms savas iemiesošanās, atklādamies pravietim Jesajam, – vēl piebilst: “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?” (Jes. 53:1) Proti, cilvēka neticības dēļ šie brīnišķīgie vārdi, kas varēja cilvēkiem dot dzīvību, svētlaimi un mūžīgu prieku, ir kļuvuši viņiem nesaprotami. Tas Kungs rāda, ka Viņš grib šai aklajai, kurlajai tautai par sodu liegt savu atgriešanās žēlastību. Cilvēka grēcīgās sirds nocietinātība Dievam nav īpaši jārada; grēcinieka sirds -gan toreiz praviešu laikos, gan mūsdienās – jau tāpat ir nocietināta. Šī sirds nocietinātība Dievam ir pastāvīgi jāgrauj, lai cilvēks vispār jel ko no Dieva patiesības vēsts būtu gatavs saprast un pieņemt. Tāpēc šī sirds nocietinātība kļūst par cilvēka dabisko stāvokli, kuru Dievs tautas pretestības dēļ vairs nevēlas kādu laiku mainīt. Jā, Dieva Vārds gan skan, tas tiek sludināts – Dieva patiesība tiek ļaudīm atklāta. Un tomēr šī Dieva patiesība dara pie viņiem dīvainas lietas. Viņi kļūst akli, nedzirdīgi un stulbi. Savā sirdī neatgriežas, lai taptu dziedināti.

Pravietis, šīs atklāsmes apbēdināts, jautā: “”Cik ilgi, Kungs?” Viņš atbildēja: “Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem, nami būs neapdzīvoti un zeme aizlaista un tukša. Tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, un pamestu vietu būs daudz tanī zemē. Un, ja tur paliks vēl pāri kaut desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz ies postā, taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuriem pēc nociršanas pāri paliek vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.”" Kungs Kristus savam kalpam itin kā saka: “Nebīsties, ka lielākā daļa netic un negrib pieņemt tev uzticēto vēsti. Negrozi un nemaini to! Sludini skaidri un noteikti! Pat ja nav neviena, kas grib tevi uzklausīt, kas grib tevi pieņemu lai patiesības vārds tavā mutē ir skaidrs un nemainīgs! Un pat tad, ja tev šķiet, ka visa pasaule iet bojā, ka zeme ir noplicināta un tukša, ka ticība ir pametusi ļaužu sirdis, pat tautas vai pilsētas, vai kādas īpašas vietas, kā pravietis saka – “Un pamestu vietu būs daudz tanī zemē”, pat ja pāri paliks tikai desmitā tiesa, kas kaut kādā veidā piederēs pie Baznīcas, tad arī šie ļaudis vēl tiks sijāti, liekuļi atšķirti un šī atlikuma daļa vēlreiz aizies postā. Taču tas mazumiņš, kas paliks, ir tā vērts. Tas mazais pulks, kas grib palikt pie Kunga Kristus vārdiem, kas grib palikt pie tās saknes, kas ir Kristus pats, – šis svētais atlikums būs kā svēta sēkla. Kā tas celms, kurš pēc koka nociršanas nes atkal augļus, dzīdams dzinumus un augdams un plezdamies plaši.

Tā mūsu skats ir pievērsts Dieva vārdam, tai nemainīgajai vēstij un apsolījumam, kas caur gadsimtiem nemainīgi sludināts un apliecinājis sevi kā patiesu. Dievs šādi ir uzturējis Baznīcu cauri gadu tūkstošiem. Un arī tagad, kad mums šķiet, ka apkārt ir iestājies pagurums, Dieva patiesības gaisma ir nobālējusi un visādi elles lukturi sadegti spoži, Dieva apsolījums ir aizvien tas pats, kas senajos pravieša laikos. Un mēs zinām, ka mēs, ticīgie, esam svēta sēkla, kas sēta mūžīgai dzīvībai un mūžīgai svētlaimei.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.