Mācība par sirds apcietināšanu

Ja bezdievjus tā apgrēcina dievišķā vārda sludināšana, ka, jo vairāk viņi to uzklausa, jo vairāk viņi pretojas Svētajam Garam, par viņiem saka, ka tie ir apcietinājuši savas sirdis pret dievišķo patiesību (2.Moz.8:15; Ps.95:8; Jņ.12:40).

Šajā apcietināšanas procesā var izšķirt dažādas pakāpes, tādēļ ne katrs apcietināšanas gadījums ir bezcerīgs (Ap.d.3:14-17). Tāpat kā Dievs nav Viņa vārda  izraisītās apgrēcības iemesls, Viņš nav arī par iemeslu tam, ka tie, kuri atsakās ticēt, apcietina savas sirdis (Ap.d.7:51-54), lai arī Raksti runā par sirds apcietināšanu arī kā par Dieva darbu (2.Moz.7:3; Rom.1:24-26). Tiešais apcietināšanas iemesls ir:

• velns, kurš padara aklu cilvēka saprātu un piepilda sirdi ar ļaunumu (2.Kor.4:4; Ap.d.5:3; Ef.2:2) un
• pats cilvēks, kurš pats pēc savas gribas noraida dievišķo žēlastību (Mt.13:15; 23:37), turpretī Dievs apcietina cilvēka sirdi nevis kauzālā, bet gan tiesiskā un pieļaujošā veidā (Rom.1:24, 26; Ap.d.7:42).

Tādējādi dievišķo sirds apciecitāšanas aktu varētu apzīmēt par Dieva tiesisku aktu ar kura palīdzību Viņš taisnīgi pieļauj, ka stūrgalvīgais grēcinieks sava līdzšinējā, brīvprātīgā un pastāvīgā ļaunuma dēļ apcietina savu sirdi, atņemot tam sava Svētā Gara spēku un nododot viņu sātana varā (Lk.22:3).