Johanniskā literatūra par zīdaiņu Kristību

Jāņa evaņģēlijā reti ir atrodamas paralēles ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem, un, kā jau to varēja sagaidīt, šeit nav īpašas perikopes par bērniem. Nav brīnums, ka trūkst skaidru paralēlo vietu sinoptisko evaņģēliju perikopēm.

Ceturtais evaņģēlists sinoptiskajos evaņģēlijos (ja vien viņš tos lietoja) atrasto aizvieto ar jaunu materiālu. Viņa perikopi par Nikodēmu (Jņ.3:1–15, īpaši Jņ.3:4, kur parādās jautājums par iespēju vecam vīram atgriezties savas mātes miesās, lai iegūtu atdzimšanu, kas ir nepieciešama ieiešanai Dieva valstībā) var saprast kā paralēlu vietu sinoptisko evaņģēliju stāstījumiem par bērniem. Neatkarīgi no tā, vai tāds bija evaņģēlista nolūks, pētnieki šeit pamana līdzības.

Pašreizējais luterāņu zīdaiņu Kristības rituāls šajā ziņā saredz saikni, iekļaujot tajā abus tekstus. Abos gadījumos atgriešanās ietver nepieciešamību kļūt kā maziem bērniem, lai gan Jāņa gadījumā šis piemērs ir daudz radikālāks: nonākšana atpakaļ bērnībā līdz laikam pirms dzimšanas. Lai parādītu nepieciešamību atdzimt caur Kristību, luterāņi tradicionāli ir lietojuši Jņ.3:5 un no tā ir izsecinājuši zīdaiņu Kristības nepieciešamību. Augsburgas ticības apliecības valoda, “atdzimst caur Kristību un Svēto Garu”, noteikti atgādina Jņ.3:5 atdzimšanu “ūdenī un Garā”. Gan sinoptisko evaņģēliju perikopju par bērniem, gan Jāņa stāstījuma par Nikodēmu tematiskais nolūks ir jautājums par to, kā var iekļūt Dieva valstībā. Mācekļiem ir jākļūst kā bērniem, un Nikodēmam ir jāpiedzimst no jauna. Savā ziņā stāsts par Nikodēmu ir daudz radikālāks prasībā atdzimt no jauna. Lai gan viņš pārprot “piedzimšanu no augšienes” kā īstu dzimšanu no mātes, tieši šeit parādās šī stāsta teoloģiskā un literārā ģenialitāte: Nikodēms saprot, ka Jēzus no viņa prasa kaut ko patiesi revolucionāru. Viņam jākļūst par citu cilvēku; tas ir kaut kas, ko viņš vai nu nesaprot, vai negrib. Kā apgalvo Jēzus, tas notiek Kristībā. Nav nekāds brīnums, ka baptisti, tāpat kā Kalvins, mēģina nelietot nekādas atsauces uz Kristību no Jņ.3:5.

Ir redzama līdzība starp Nikodēma pieminēto otrreizējo atgriešanos savas mātes miesās un Pāvila izpratni, ka kristietis kļūst par jaunu cilvēku Kristū. Jaunajā Derībā tēli, kas saistīti ar dzimšanu un nāvi, tiek lietoti attiecībā uz Kristību. Kā jau mēs esam aplūkojuši, Jānis uzskata, ka Nikodēmam ir jāpiedzīvo jauna jeb cita veida dzimšana, tāda, kas ir no augšienes. Pāvils runā par Kristību kā “aprakšanu līdz ar Kristu” un tai sekojošu augšāmcelšanos jaunai dzīvei (Rom.6:4). Lai gan Jānis, aprakstot Kristību, runā par dzimšanu un Pāvils lieto vārdus par nāvi un augšāmcelšanos, abu tēmu pamatā ir kopīga struktūra: tas, kurš tiek kristīts, kļūst par jaunu cilvēku Kristū. Nikodēma dzimšana no augšienes pieprasa, lai tas, kas viņš bija iepriekš, tiktu nonāvēts. Pēc Kristības viņš vairs nebūs tas pats cilvēks, bet būs “augšāmcēlies” kā pavisam cits cilvēks. Viņa miesa viņam traucē pieņemt piedzimšanu no augšienes.

Pāvila izteikumi par augšāmcelšanos noved viņu pie līdzīga secinājuma: kristītais pieredzēs tādu dzīvi, kādu viņš nav pazinis iepriekš. Augšāmcelšanās caur Kristību jebkurā nozīmē ir dzimšana jaunai dzīvei “Lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” [Rom.6:4]. Līdzība šeit nebeidzas. Pāvils piemin kristieša pieredzi Kristībā kā analogu Kristus nāvei un augšāmcelšanai.

Jānis parāda kristieša dzimšanu no augšienes Kristībā kā analogu Kristus dzimšanai no Dieva. Uz šo analoģiju tiek norādīts un tā kļūst redzama Jņ.1:13, kur ir teikts, ka kristieši ir dzimuši no Dieva: “Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva”. Patristiskās liecības par šī panta variantiem ir par labu vienskaitlim un tādējādi padara šo pantu par norādi uz Kristus, kurš ir dzimis no Dieva, bez cilvēciska tēva, dzimšanu no jaunavas. Reimonds Brauns oponē šādam skaidrojumam, pamatojoties uz to, ka šis teksts ir pārlaicīgi kristoloģisks, lai gan viņš atzīst, ka prologa (Jņ.1:1–14) loģika ir par labu šim viedoklim: Vārds, kurš bija ar Dievu no sākuma, ir darīts par miesu. Atsauce uz kristiešu atgriešanos Jņ.1:13 būtu nevietā.

Lai gan minēto jautājumu šeit nevaram atrisināt, jebkurā variantā tas norāda, ka jau ļoti agri, varbūt jau evaņģēlistu dzīves laikā, baznīcā tika atzīta kopsakarība starp Kristus iemiesošanos un kristiešu atdzimšanu caur Kristību. Jņ.1:13 un perikopē par Nikodēmu (Jņ.3:1–10) redzam kopīgu domāšanas modeli un jēdzienus. Jūdu valdības vīrs nesaprot, ko nozīmē būt piedzimušam no augšienes (Jņ.3:7) jeb – citiem vārdiem – piedzimt no ūdens un Gara (Jņ.3:5). Ja pareizais teksta lasījums ir daudzskaitlis, tad kristieši ir dzimuši no Dieva (Jņ.1:13).

Ja Pāvils runā par kristiešiem, kas ir aprakti un augšāmcelti ar Kristu, tad Jānis raksta par kristiešiem, kuri piedzimuši Kristībā ar Gara palīdzību. Viņš lieto tos pašus vārdus par Kristu, kas piedzimis no augšienes šajā pasaulē: “Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis” [Jņ.18:37]. Šķistu ļoti dīvaini, ka evaņģēlista lietotajiem vārdiem par dzimšanu, aprakstot Jēzus ienākšanu pasaulē un kristiešu atdzimšanu no augšienes un caur ūdeni un Garu, būtu jāizslēdz mazākie bērni, kuri ir vistuvāk dzimšanas pieredzei. Paša Kristus agrīnā bērnība, tas, ka Viņš nācis pasaulē no Dieva, varētu sniegt stipru atbalstu zīdaiņu kristīšanai, lai gan šī tēma reti ir bijusi galvenā šajā diskusijā.

Savā pirmajā vēstulē Jānis vēršas pie draudzes kā pie saviem bērniem (τεκνία). Šis jēdziens var norādīt uz kādu no trim minētajiem pieņēmumiem vai uz visiem trijiem kopā: viņš ir vecs vīrs; viņš ir dibinājis šo draudzi, un tādēļ viņam ar to ir īpašas attiecības (1.Jņ.2:1, 12, 28); būdams prezbiteris (πρεσβύτερος), viņš ir kā tēvs šīs draudzes locekļiem (2.Jņ.1; 3.Jņ.1). Nekur nav norādīts, ka draudzes locekļi nebūtu sasnieguši pieaugušā vecumu. Jānis gan iedala savus bērnus (τεκνία, t. i., draudzi; 1.Jņ.1:12) trijās grupās: tēvi, jaunekļi un bērni (παιδεία, 1.Jņ.2:12–14).

Mēs redzam trīs vecuma kategorijas: tos, kuri ir vecāki, tos, kas joprojām ir dzīves plaukumā, un bērnus, kuru vidū būtu jāiekļauj arī zīdaiņi. Šīs perikopes tēma, kas saistīta ar uzvaru (1.Jņ.2:13), atkal parādās perikopē par Kristību (1.Jņ.5:4). Jēzus kā Dieva Dēls tagad nāk pie baznīcas ūdenī (t. i., Kristībā; 1.Jņ.5:5–6): “Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus.” Vēl viena atsauce uz Kristību parādās iepriekš, kur Jānis īpaši vēršas pie bērniem (παιδεία): “[Viņu] grēki ir tikuši piedoti caur Viņa vārdu” (“Jo grēki jums [bērniņiem] ir Viņa vārda dēļ piedoti” [1.Jņ.2:12]).* Šajās perikopēs, tāpat kā Jāņa evaņģēlijā, valoda ir skaidri sakramentāla. Kristība tika sniegta Jēzus vārdā, un tā piedeva grēkus. Bērni ir iekļauti to vidū, kuru grēki šādā veidā ir piedoti (1.Jņ.2:14). Ir teikts, ka viņi visi ir “atzinuši Tēvu”. Šīs zināšanas ir devis Dēls caur Garu Kristībā (Mt.11:27).

Jānis Kristību un ticību uzskata par nepieciešamu iekļaušanai Jēzus Kristus sadraudzībā. Dieva bērns ir “ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus” (1.Jņ.5:1). Līdzīgi klasiskajā baptistu terminoloģijā tas, kurš uzvar pasauli, ir dzimis no Dieva (1.Jņ.5:4). Tagad Jēzus ir Tas, kurš nāk pie baznīcas caur Kristības ūdeni, Svētā Vakarēdiena asinīm un Svētā Gara liecību sludināšanā (1.Jņ.5:6–8). Pirmajā Jāņa vēstulē draudze tiek uzrunāta kā “mani bērniņi” (τεκνία μου; 2:1), “bērniņi” (τεκνία; 2:12), “bērniņi” (παιδία; 2:18) un draudzes locekļi kā – “Dieva bērni” (τέκνα τοῦ θεοῦ; 5:2). Otrā Jāņa vēstule runā par draudzes locekļiem kā “izredzētās namamātes” bērniem (1) un “izredzētās māsas bērniem” (13), tas ir, baznīcas bērniem. Tas, ka draudzes locekļi tiek nosaukti par bērniem, norāda uz viņu attiecībām ar Jāni, kurš sevi sauc par prezbiteri (2.Jņ.1); šim jēdzienam, iespējams, ir divējāda nozīme: tas norāda uz Jāņa vecumu, kā arī uz viņa kā mācītāja stāvokli draudzē. Iespējams, ka šis jēdziens norāda, ka Jānis bija tas, kurš viņus kristīja, un ka viņš kā Kristus aizvietotājs draudzei pildīja tēva lomu. Šādā kontekstā viņš uzņēmās rakstīt viņiem vēstuli kā saviem bērniem.

Šī nostāja līdzinās Pāvila nostājai – Pāvils apgalvo, ka viņš korintiešus kā kristiešus ir dzemdinājis caur Evaņģēliju [1.Kor.4:15], lai gan šī analoģija Revidētā standarta versijas tulkojumā ir mazināta: “Jo es kļuvu jūsu tēvs Kristū Jēzū caur Evaņģēliju.”

Lai gan minētās Jāņa un Pāvila norādes nepierāda, ka atsevišķi cilvēki tika kristīti kā zīdaiņi, tomēr šāda iespēja un pat mājieni uz zīdaiņu Kristību ir diezgan ticami. Īpaši uz to norāda Jānis, rakstot draudzei, kura kā kristīga draudze pastāv jau vismaz vienu paaudzi. Tās bija vispāratzītas draudzes, kurās “mazi bērni” tika uzskatīti par līdzvērtīgiem draudzes locekļiem. Gan Jānis, gan Pāvils savos rakstos piemin un aplūko Jēzus vārdus par to, lai viņa mācekļi kļūst kā mazi bērni, citādi viņi neieies Dieva valstībā. Jānim un Pāvilam attiecības ar savu draudžu locekļiem bija kā tēviem ar bērniem, jo Evaņģēlija vārds, kam ir dzemdinošs spēks, uz viņiem iedarbojās caur viņu Kristību.