Kas tiek lūgts kristīgā lūgšanā

Noklausies šo e-publikāciju

Tā kā kristieši, lūdzot Kristus vārdā, lūdz saskaņā ar Dieva gribu, tad viņu lūgšanās ir iekļautas visas lietas, kuras vēlas un ir viņiem apsolījis pats Dievs. Tieši tādēļ Kristus ir sacījis: “Visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit” (Mt.21:22; Mk.12:24; Jņ.14:13-14; 16:23; Mt.7:7-8). Vārdu “visu” nevajadzētu ierobežot, bet gan uztvert tā pilnā nozīmē, jo ticīga cilvēka griba allaž saskan ar Dieva labo un žēlīgo gribu.

Tiesa, tik lielā mērā, cik ticīgie joprojām ir miesa, viņi bieži vien nevēlas to, ko vēlas Dievs; bet, tā kā Kristū viņi ir jaunas būtnes, tad miesas prāts tiek apspiests un viņu lūgšanas tiek vērstas uz Dievu, saskaņā ar Kristus principu: “Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek.” Tāpat kā kristieši atzīst Dieva vārdu par vienīgo savas ticības avotu un likumu, tāpat arī Dieva gribu viņi atzīst par vienīgo savu lūgšanu normu (1.Jņ.5:14).

No tā izriet vispārīgs likums, proti, ja ticīgie lūdz par laicīgām lietām, šīs lūgšanas ir ierobežotas (Mt.26:39), bet, ja viņi lūdz par laicīgu svētību, tad šīs lūgšanas ir neierobežotas, jo Dievs viņiem ir apsolījis jebkādos apstākļos dot savu žēlastību, grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu (2.Kor.12:9).

Neierobežotas lūgšanas pēc laicīgas svētības var nākt vienīgi no heroiskas ticības. Taču heroiskas lūgšanas ir pieļaujamas vienīgi tad, ja ticīgais ir pilnīgi pārliecināts, ka viņam piemīt heroiska ticība (piem., Lutera lūgšana par Melanhtons veselības atjaunošanu).

Tēvreize ir labākā no visām lūgšanām, jo to ir devis mūsu Kungs Jēzus Kristus un tā sevī ietver visas ticīga cilvēka garīgās un miesiskās vajadzības. Luters saka:

“Uz zemes nav cēlākas lūgšanas par Tēvreizi, jo tai ir dots brīnišķais apsolījums, ka Dievs to labprāt uzklausa, un mēs nedrīkstam to apmainīt pret visiem pasaules dārgumiem.”

Lūgšanas, kuras tiek vērstas uz mirušiem svētajiem, ir muļķīgas (Jes.63:16; 1.Ķēn.8:39; Ap.d.10:25-26), pagāniskas (Mt.4:10) un zaimojošas. Tās ir kā apvainojums Dieva pilnīgajai žēlastībai, kuru mums ir nodrošinājuši Kristus nopelni (1.Tim.2:5-6; 1.Jņ.2:1-2; Rom.8:31-32, 34).

Lūgšanas nedrīkst vērst arī uz eņģeļiem (Atkl.19:10; 22:8-9), taču Kristu kā Cilvēka Dēlu, jeb Kristu saskaņā ar Viņa cilvēcisko dabu, pateicoties personas vienībai, ir jāpielūdz kā Dievu (Mt.6:16-17).

Improvizētas lūgšanas nav labākas par lūgšanām, kuras tiek nolasītas no lūgšanu grāmatas, jo tās abas var lūgt ar nepareizu attieksmi. Ja lasītās lūgšanas var kļūt vienīgi par mehānisku deklamēšanu, tad improvizētās lūgšanas, kā to rāda pieredze, var kļūt par tukšu frāžu atkārtošanu. Lūdzot, kristietim ir allaž jāpatur prātā, ka viņš atrodas svēta un suverēna Dieva klātbūtnē (Dan.9:18).

Runājot par formām un ceremonijām, kuras būtu jāievēro kristīgas lūgšanas laikā, mēs citēsim Lutera norādījumus, kuri pilnībā atbilst Dieva vārdam. Luters raksta:

“Nav nekādas nozīmes tam, vai mēs stāvam, vai nometamies ceļos, vai izstiepjamies guļus, jo visas šīs lietas ir ārējas un nav nepieciešamas, jo tās nav nedz pavēlētas, nedz aizliegtas, tāpat kā citas lietas, piemēram, galvas un acu vēršana debesīs, roku salikšana vai sišana pie krūtīm. Tomēr šīs lietas arī nedrīkst arī nicināt, jo Raksti, jā, pats Kristus, tās slavē (Ef.3:14; 1.Tim.2:8; Jņ.17:1). Un nav arī nekā nepareiza tajā, ja kāds, kurš laukā sien kūļus vai guļ gultā, lūdz vienīgi ar sirdi.”