Jautājums par baznīcas un garīgā amata attiecībām

Tas, kas šķīra Vilhelmu Loi un Karlu Ferdinandu Valteru un noveda pie šķelšanās arī Misūrī un Jovu, nekādā ziņā nebija tikai jautājums par baznīcas un garīgā amata attiecībām, bet tomēr tas bija galvenais šķērslis, kas neļāva rast vienošanos.

Šis jautājums šķīra ne tikai minētos vīrus un viņu pārstāvētās baznīcas, bet tā bija problēma visā luteriskajā baznīcā kopumā. Mūsu konfesija toreiz, XIX gadsimta vidū, savā īpašā veidā piedalījās dziļajā diskusijā, kura bija pārņēmusi gan Romas katoļus pirms pirmā Vatikāna, gan arī visdīvainākās reformēto pasaules sektas, piemēram, irvingiešus un Kristus mācekļus. Visa kristietība tika dziļi saviļņota, it īpaši anglikānisms.

Pirmajā brīdī liekas neticami, ka šis jautājums tik lielā mērā skāra arī luterismu, pat tik tālu, ka radīja šķelšanos Prūsijas brīvbaznīcā un tās meitas baznīcā Austrālijā. Luteriskai baznīcai tās pārvaldes jautājumi pieder pie adiaforas, pie cilvēku iestādītiem ritiem un ceremonijām, kas norāda, ka šo jautājumu izlemšanā baznīcai ir dota brīvība un ir jābūt brīvībai, jo Kristus nav kādas cilvēcīgas reliģiskas kopības likumdevējs, un Evaņģēlijā nav likuma par pareizu baznīcas satversmi. Taču ir jābūt skaidrībā par to, ko tas nozīmē.

Visām citām baznīcām ir, ar pazīstamajiem Kalvina vārdiem izsakoties, viena kārtība, kādā tas Kungs vēlas, lai baznīca tiktu pārvaldīta. Tas attiecas uz visām katoļu baznīcām austrumos un rietumos, kā arī uz visām reformēto baznīcām. Viņu uzskati tikai atšķiras jautājumā par to, kas ir šī kārtība, vai pāvesta vispārējā monarhija vai sinodāli episkopālā pārvalde Austrumu baznīcās un anglikānismā; vai baznīcas pārvalde, kas sastāv no prezbiteru padomes, starp kuriem nedrīkst būt amata pakāpju atšķirības; vai arī atsevišķu draudžu autonomija, kā tas ir pie kongregacionālistiem un baptistiem.

Šie ir tikai daži pazīstamākie modeļi, kas visi apgalvo, ka pārstāv Jaunajā Derībā priekšrakstīto baznīcas pārvaldi. Viss Lutera diženums un viņa teoloģijas pamatprincipa, bauslības un Evaņģēlija izšķiršanas, drosme kļūst skaidri redzami, kad atmetot visas iepriekš aprakstītās iespējas, viņš iet savā vientuļajā gājumā: Kristus nav savai baznīcai devis likumu, ar kuru noteiktu pareizu baznīcas organizāciju un pārvaldi. Ir iespējama jebkura baznīcas organizācija, kas dod iespēju bez izkropļojumiem pārvaldīt žēlastības līdzekļus.

Tomēr vienu lietu – kas pieder nevis viņu labklājībai, bet pašai viņu esamībai, kā tas ir teikts Augsburgas ticības apliecības 5. artikulā – tas Kungs savai draudzei ir devis:

Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai.

Lai mēs iegūtu taisnojošo ticību, par kuru sacīts iepriekšējā artikulā, ir jātiek sludinātam Evaņģēlijam un jātiek izdalītiem žēlastības līdzekļiem. Tāpēc Dievs ir radījis kalpošanu caur kuru tas viss notiek. Kur žēlastības līdzekļi tiek pareizi pārvaldīti, tur pēc dievišķā apsolījuma, ka Dieva vārds neatgriezīsies tukšā, vienmēr svēto draudze taisnoti grēcinieki.

Par to, kā draudze pati sevi organizē, un par to, kādu formu pieņem baznīcas kalpošana, ir pavisam maz priekšrakstu. Apustuļi atzina, ka garīgā amata pienākumus tie varēs labāk pildīt, ja tiks atbrīvoti no nabagu aprūpes uzdevumiem un finansiālās pārvaldes. Tā izveidojās diakona palīgamats. Bet baznīca bija baznīca arī pirms šis amats bija iedibināts. Tā visos laikos baznīca, vadoties pēc sava laika vajadzībām, var radīt noteiktus palīgamatus, piemēram, episkopātu, superintendentūru vai kā to vēl varētu nosaukt. Bet visiem šiem “amatiem” ir eksistences tiesības tikai tiktāl, cik tie kalpo lielajam Evaņģēlija pasludināšanas un Sakramenta pārvaldīšanas amatam.

Bīskapam var būt uzdevums vadīt lielu diecēzi, taču šim uzdevumam ir jēga tikai tad, kad bīskaps iesaistās baznīcas kalpošanā. Viņa tiešais amats ir mācītāja amats arī tad, ja viņš ir ganu gans. Pēc cilvēciskā izkārtojuma viņa uzdevums ir superintendentūra jeb bīskapa amats. Pēc dievišķās kārtības tas ir vienīgi amats, kas sludina salīdzināšanu.