Kad Pestītājs aiziet…
Noklausies šo e-publikāciju“Es aizeju..” [Jņ.8:21]
Ir briesmīgi, ka Viņš aiziet, jo aiziedams Viņš paņem līdzi arī mūžīgo dzīvību un pestīšanu, visu, ko Dievs grib dot saviem ļaudīm; pēc Viņa aiziešanas paliek nāve, velns, grēks un visas nelaimes. To redzam pie jūdiem. Arī no turkiem Viņš ir aizgājis. Tāpat arī no pāvesta ļaudīm. Tur nav neviena, kas spētu glābt savu dvēseli. Arī mēs ar savu lielo nepateicību varam panākt to pašu.
Un, kad būs zudis tas mazais pulciņš, kas tagad nopūšas un ilgojas pēc Evaņģēlija – kad būs izlobīts pats kodols, nāks sludinātāji, kuri nespēs atgriezt nevienu dvēseli, nedz kādu mācīt un mierināt.
Tā nu ir briesmīgi, ka Viņš saka: “Es aizeju.” Jo līdz ar Viņu aiziet Dieva atziņa, Kristības un Svētā Vakarēdiena izpratne, tā ka neviens vairs nezina, kas ir Dievs, kas – dzīvība, taisnība un pestīšana, tas ir, kā kļūt brīvam no grēka un nāves. Tas viss aiziet reizē ar Kristu, un tai vietā, no kuras Viņš aizgājis, kļūst vēl ļaunāk, nekā jebkad agrāk bijis.
Manuprāt, Viņš nekad neaiziet, arī brīžos, kad Viņam daram pāri.
Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. /Mt28:20/