Benjamin Schmolk: Mans Dievs, ka jāmirst

Mans Dievs, ka jāmirst, to es zinu, Es, cilvēks, esmu iznīkstams,
Lai gan to dažreiz nepieminu, Ka šeit nekas nav paliekams.
Ak māci mani žēlīgi, Kā man būs nomirt svētīgi!

Mans Dievs, kad miršu, man nav zināms, Es drošs nevienā brītiņā.
Varbūt nupat tas ceļš man minams, Kas noved nāves tuvumā.
Un tāpēc, lūdzams, sataisi Pie Tevis aiziet cienīgi.

Mans Dievs, kā miršu, kā lai zinu? Jo nāvei ceļi dažādi.
Tā citam nāk ar grūtu ziņu, Pie cita stājas laipnīgi.
Lai ir kā ir, ak, dod jel Tu Reiz manim galu svētīgu.

Mans Dievs, kur miršu, nav man zināms, Kur velēnas reiz mani klās,
Bet Tava balss, tas vērā ņemams, No kapa mani aicinās,
Lai mana kapa vietiņa Ar’ būtu kur vien būdama.

Nu tad, mans Dievs, kad mirējs būšu, Pie sevis uzņem dvēseli.
Ja Tava Dēla mant’nieks kļūšu, Pie Viņa tveros ticīgi,
Tad manim viena alga šķiet, Kad, kur un kā man jāaiziet.