Palikt vai aiziet?

“Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem. Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi.” (Ap.d.17:30-34)

Kristus Jēzus nāk uz tiesu. Dieva tiesa ir taisnīga. Dievs ir žēlīgs pirms spriedums stājas spēkā – Viņš aicina visus un visur atgriezties no grēkiem.

Pasaule ir izvirtusi savā gudrībā. Visi meklē to vien kā apmierināt savas vajadzības, vēlmes un kārības. Pasaules pilsētas ir elku pilnas un kalpošana elkiem aizvien prasa jaunus un jaunus upurus. Pasaules gudrie sludina aizvien jaunas mācības visiem, kam tik tīk ko jaunu dzirdēt vai runāt.

Pāvils atēniešiem stāsta lietas, kuras tie nepazīst. Tie viņu aicina uz aireopāgu publiski pasludināt jauno mācību “Par Jēzu un augšāmcelšanos”. Pāvils ik dienas un visiem, kas gadās ceļā sludina Kristus taisnību un tiesu. Pāvila sludināšana sašķeļ klausītājus vairākās grupās: vieni PAR, citi PRET, bet daži AR.

Ja jāsaka godīgi, tad ir tikai divi apakšgrupas. Vieni, kas aiziet un otri, kas paliek.

No pasaules viedokļa skatoties: – paliek pasaules gudrie, kuri zina, ka nekā jauna šajā pasaulē nav un būt nevar, un pūlis, kas sašķeļas: vieni, kas aizskrien jaunajai mācībai līdzi un otri, kas paliek pie savām vecajām, iecienītajām, pārbaudītajām vērtībām. Pasaule paliek savā gudrībā. Paliek tie, kas pasaulē ērti iekārtojušies, bet šķeltniekiem, visa jauna meklētājiem – tiem, kas ar pastāvošo kārtību nav apmierināti – ir jāaiziet. Pasaules gudrie ir izsmējīgi pret tiem, kas meklē un nevar atrast sev mierinājumu pie saviem vai svešiem dievekļiem vai tie būtu vecie-labi aizmirstie elki vai aizvien-jauni.

No Pāvila puses skatoties: – atkal citādāks skatu leņķis paveras. Viņš redz kārtējo pilsētu, kas ir elku pilna. Viņš redz cilvēkus, kas kaut ko meklē, meklē palīgu, ko būtu gatavi pat pielūgt. Redz viņš, ka cilvēki deg katrs savā ticībā, bet bez izpratnes – pat altāri nepazīstamajam dievam tie uzcēluši. Pāvils laipni runā ar tiem, kas ir par viņu, un atstāj tos, kas ir pret viņu, taču(že) viņam seko tikai tie, kas ir ar viņu un ar to, kas viņu sūtījis.

Bet mēs, kas Svēto Garu dabūjuši, ka varam redzēt lietu kopsakaru nojaušam, ka tie, kas aiziet ir tie, kas atstāj Dieva vārdu un tā sludinātājus. Dievs mums atklāj, ka aiziet gan tie, kuri atklāti izsmej Pāvilu un viņa sludināto augšāmcelšanos un Dieva tiesu, gan arī tie, kuri pieklājīgi atvadās, domādami, ka vēlreiz viņu sastaps un ka varēs par to atkal parunāt. Raksti mums negrozāmi parāda, ka ar viņu paliek tikai tie, kas paliek, kas piebiedrojās un kas tic.

Un vai jūs domājat, ka laiki būtu izmainījušies? Vai mēs varētu sapņot, ka Dievs neredz mūsdienas ar ārkārtīgi daudzo cilvēku īpašo izpratni par Dievu un garīgām lietām, ka tā nepaceļas pāri par šīs laicīgās pasaules vajadzībām? Ķersimies labāk pie Rakstiem, lasot vēlreiz doto Rakstu vietu un paliekot vienisprātis ar Baznīcu, zinot, ka tas taisnais vīrs, par kuru še iet runa ir neviens cits, kā Jēzus Kristus Dieva Dēls, kura nopelna dēļ mums mūsu “nezināšanas” laiki netiek pielīdzināti.