Par eņģeļu uzkāpšanu un nokāpšanu

“Un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.” [1.Moz.28:12]

Bet kas tā par uzkāpšanu un nokāpšanu? Tas ir tas pats noslēpums – Dievs un Cilvēks vienā Personā.

Jo mēs ticam vienam Kungam, vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kas piedzimis no Jaunavas Marijas un ir patiess Dievs un Cilvēks. Šis noslēpums ir tik liels, ka arī paši eņģeļi nebeidz to apbrīnot, un vēl jo mazāk spēj to aptvert, – kā Sv. Pēteris 1.Pēt.1:12 saka: “Šais lietās pat eņģeļi kāro ieskatīties.”

Mēs, rupjie, miesīgie cilvēki, to nesaprotam un arī īpaši nepievēršam uzmanību šīm lielajām lietām. Mēs esam pagaršojuši tikai pienu, nevis cietāku barību – attiecībā uz šo neizteicamo dievišķās un cilvēciskās dabas kopību un savienošanos, kurā cilvēcība ir tikusi ne tikai pieņemta, bet arī pakļauta nāvei un ellei, tomēr šajā zemībā tā ir aprijusi velnu, elli un visu ļaunumu. Tā ir communio idiomatum – īpašību kopība Kristū. Dievs, kas radījis visas lietas un ir augstāks par visu, ir reizē pats augstākais un pats zemākais, tā, ka mums jāsaka: Cilvēks, kas ir šausts, pakļauts nāvei, Dieva dusmībai, grēkam un nelaimēm, jā, iemests elles dziļumos, ir pats visaugstais Dievs. Kādēļ tā?

Tādēļ, ka Dievs un Cilvēks ir viena Persona. Tai gan ir divas atšķirīgas dabas, tomēr Persona nav dalīta.