Jēzus aicinājums atvērties Dieva spēkam

“Efata!” (Mk.7:34)

Dažās vietās evaņģēlijos ir aramiešu vārdi, kas ir saglabāti tādi, kādus Jēzus tos laida pār lūpām. Tie ir vārdi, kas, visticamāk, mācekļiem ir palikuši labā atmiņā. Tie bija tik izteiksmīgi un uzlādēti ar saturu, ka cilvēki tos atkārtoja arī tad, kad stāsti tika atveidoti grieķiski. Nav grūti iedomāties, kā Marks, kas taču bija tulks Pēterim, tulkodams kāda notikuma aprakstu kā šo par kurlmēmo, paņēma vārdu efata, tālab ka tam bija pavisam īpaša pieskaņa, kuru bija grūti atveidot grieķiski. Gluži tāpat, kā viņš saglabāja vārdu aba saucienā “Aba, Tēvs!”* vai āmen izteicienā “Āmen, es jums saku” (ko mēdz tulkot šādi: “Patiesi es jums saku”).**

Kas bija atrodams šajā efata?

Cilvēki pie Jēzus bija atveduši slimnieku, kas bija kurls un gandrīz mēms.*** Jēzus rīkojās tā, kā cilvēki bieži darīja tai laikā, mēģinot dziedināt slimības. Viņš aizskāra slimo ķermeņa daļu un samitrināja to ar siekalām. Varbūt tas bija tādēļ, lai šādā veidā uzrunātu kurlo un norādītu uz to, ka Jēzus viņam gribēja palīdzēt. Taču pēc tam viņš neizmantoja – tā kā tālaika brīnumdakteri – kaut kādus buramvārdus vai apvārdošanu, bet gan vienu vienīgu, varenu vārdu, radošo vārdu ar Dieva paša visvarenību tanī.

Tāpat kā tik daudziem Dieva vārdiem – tas bija vārds ar dziļāku nozīmi pāri par ikdienišķo. Vispirms tas taču nozīmēja: “Atveries, tu, aizdarītā mute! Kusties, tu, paralizētā mēle, un ļauj izplūst vārdiem, kurus tu tagad apvaldi!” Taču aiz tā atrodama nozīme: “Atveries, tu, cilvēk, Dieva spēkam! Atvēli sevi, tu, cilvēka sirds, lai pieņemtu dāvanu no Dieva! Tagad “Dieva valstība ir klāt”. Šī ir tava piemeklēšanas diena. Atvēli sevi un pieņem!”

Mācekļi saprata. Viņi pie praviešiem bija lasījuši, ka pestīšanas laikā “atdarīsies kurlā ausis”, Dievam uzlūkojot savu tautu. Viņi saprata, ka tā bija zīme un liecība. Viņiem pašiem nāksies sevi atvēlēt un pieņemt to, kas nekad agrāk netika piedāvāts nevienam cilvēkam uz zemes.

Un šis ir tas pats paskubinājums, kas vēlāk ir kļuvis redzams visām tautām un šodien no jauna attiecas uz mums: “Efata!”

** – ἀμὴν λέγω ὑμῖν (`āmen, es jums saku’) ir savdabīga aramiešu un grieķu tekstu kombinācija, kas daudzviet Marka evaņģēlijā konsekventi tiek atspoguļota Jēzus tiešajā runā Mk.3:28; 8:12; 9:1, 41; 10:15, 29; 11:23; 12:43; 13:30; 14:9, 18, 25). Līdzīgs izteiksmes veids parādās arī Mateja, Lūkas un Jāņa evaņģēlijā, lai gan ar mazām niansēm, turklāt Lūkam ir vairākas vietas ar āmen grieķiskošanu, izmantojot dažādus izteiksmes līdzekļus.

*** –  Mk.7:31-37 aprakstītais notikums parādās tikai Marka evaņģēlijā, kur Marks kurlmēmā vīrieša stāvokli Mk.7:32 apraksta nevis ar vienu vārdu, kā tas parādās 2012. gada latviešu Bībeles tulkojumā, bet ar paskaidrojošu frāzi, grieķiski κωφὸν καὶ μογιλάλον. Grieķu īpašības vārds κωφός tulkojams kā ‘mēms’, ‘kurls’, ‘kurlmēms’, precīzs tulkojums attiecībā uz Mk.7:32 ir ‘kurls’. Grieķu īpašības vārds μογιλάλος etimoloģiski ir saliktenis, kura burtiskā nozīme ir ‘ar grūtībām runājošs’, ‘ar pūlēm runājošs’. Tas ekseģētiski atspoguļojas Marka turpinājumā Mk.7:35, kur kurlmēmais “sāka skaidri runāt” (grieķiski ἐλάλει ὀρθῶς). Taču bieži vien ir tā, ka etimoloģiskā. nozīme Bībeles tekstos netiek vienmēr uzsvērta vai domāta, jo pūļa liecībā Mk.7:37 lietots nepārprotams grieķu vārds ἄλαλος, ‘mēms’. Tiesas un taisnības dēļ jāatzīst, ka arī Senbaznīcā μογιλάλος bieži skaidrots un citās valodās tulkots ar nozīmi ‘mēms’ (piemēram, Jes.35:6 šādā nozīmē grieķu tulkojumā Septuaginti, Mk.7:32 Vulgātas latīņu tulkojumā latīniski surdum et mutum, `kurlmēmu’), tādējādi iedibinot zināmu tulkošanas tradīciju, tiesa, ne visās valodās vienlīdz izteikti.