Κο par Veco Derību mācīja Jēzus un apustuļi?

Pāvils raksta: “Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.” (2.Tim.2:16)

Pāvils norāda uz Vecās Derības vārdiem “visi raksti”. Būdams ticīgs ebrejs, viņš bija pārliecināts, ka Vecā Derība ir Dieva Vārds. Tāpēc viņš savās vēstulēs pastāvīgi citē Veco Derību (piemēram, Rom.4:1-10). Svētie Raksti nav apšaubāmi.

Runājot par “visiem rakstiem”, viņš saka, ka tie ir “inspirēti” (t.i., “iedvesmoti”). Tie, kas pierakstīja Svētos Rakstus, bija Svētā Gara apgaismoti, vaadīti un mācīti ļaudis. Apustuļa Pētera 2. vēstulē ir rakstīts: “.. praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2.Pēt.1:21) Ari Jēzum pašam bija līdzīga attieksme pret Svētajiem Rakstiem. Jēzus citē 110. psalmu un jautā: “Kā tad Dāvids viņu garā sauc par Kungu..” (Mt.22:43) Jēzus bieži izšķirošos brīžos citē Veco Derību. (Lk.24:25-27; Jņ.5:39 un 46; Mt.4:1-11) Visi evaņģēlisti uzsver, ka tāda bija Jēzus nostāja pret Veco Derību. Mēs bieži sastopamies ar vārdiem: “Ka piepildītos pravieša Jesajas vārds..” (Mt.4:14-16; Lk.4:17-21)

Jaunās Derības liecinieki bija pārliecināti, ka Svētie Raksti ir pierakstīti Dieva vārdi. Šajā pārliecībā viņi dalījās ar saviem tautas brāļiem (ebrejiem), kā mēs to redzam Jaunajā Derībā. Piemēram, Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Tāpēc, kā Svētais Gars saka: “Šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesi.”” (Ebr.3:7-8) Vēstules ebrejiem rakstītājs bija pārliecināts, ka to, ko saka Vecā Derība, apstiprina Svētais Gars. (Ap.d.1:16; 4:25; 24:14; 28:25)

Nevar būt nekādu šaubu, ka Jēzus un Viņa sekotāji Jaunajā Derībā uzskatīja Veco Derību par Dieva Vārdu, kam jāklausa un jāuzticas.

Pēdējā laikā daži ir mēģinājuši vājināt Pāvila izteikumu nozīmi Svēto Rakstu inspirācijas jautājumā (2.Tim.3:16), apgalvojot, ka Vecās Derības grieķu tulkojums (Septuaginta), ko Pāvils citē, satur vairākus rakstus, kuri nav atrodami mūsu Bībelē, proti, tā saucamos apokrifus. Tāpēc viņi secina, ka 2. vēstule Timotejam šajā gadījumā nevar tikt piemērota. (2.Tim.3:16)

Tā ir vienkārša atruna. Pāvils rakstīja grieķiski, tāpēc ir saprotams, ka viņš izmantoja grieķu tulkojumu. Septuagintā tiešām ir daudzus apokrifus. Ebreji Aleksandrijā, tulkodami Veco Derību grieķiski, tik strikti nenodalija kanoniskos rakstus no nekanoniskajiem, kā to darīja ebreji Palestīnā. Tomēr būtu nesaprātīgi apgalvot, ka viņiem būtu bijis cits kanons nekā Palestīnas ebrejiem. Pāvils, kas bija mācīts visstingrākajā farizeju mācībā, neapšaubāmi domāja Svēto Rakstu apkopojumu, kas atradās tālaika rakstu mācītāju rīcībā. Šis apkopojums tad arī veido mūsdienu Bībeli.