Vecajam cilvēkam jāmirst

Dieva bērnam nav jāuztraucas un jāzaudē drosme, ja viņš jūt, cik vāra ir viņa ticība un cik noturīgs ir grēks.

Visi Dieva svētītie ticīgie virs zemes ir izjutuši savas grēcīgās dabas iespaidu, viņi visi ir raudājuši par savu kūtrumu un dedzības trūkumu.

Svētdzīves cīņā mēs nedrīkstam paļauties uz saviem spēkiem, sagaidot kaut ko labu paši no sevis. Veco cilvēku nevar padarīt svētu. Pāvils saka, ka vecais cilvēks ir sists krustā. (Rom.6:6) Tas nozīmē, ka viņš pats nav spējīgs laboties un kļūt svētāks. Tam jāmirst!

Piesišana krustā ir ļoti smaga nāve; noziedznieks vēl ilgi mokās, pirms nāve viņu atbrīvo. Tāpat ir arī ar veco cilvēku. Kamēr mēs esam šajā pasaulē, mēs nevaram pilnīgi atbrīvoties no tā; mums jāatstāj viņš karājamies pie krusta!

Daudzi svēttapšanu šajā ziņā pārprot. Viņi cīnās, lai padarītu savu veco cilvēku svētāku. Taču nevar padarīt labu to, kas pats par sevi ir ļauns. Vecajam cilvēkam nav jākļūst labākam; tam ir jāmirst.