Iekšējā liecība, ka esam Dieva bērni

“Jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu.” (Rom.8:15)

Ievērojiet, ka apustuļa pirmoreiz minētais gars nav paša gūts, bet tas ir dievbērnības gars – Dieva dāvana! Un Pāvils tūdaļ paskaidro, kā tas nākas, un saka, ka “pats Gars apliecina mūsu garam, ka mēs esam Dieva bērni.” (Rom.8:16) It kā viņš vēlētos sacīt, ka paļāvīgais gars un priecīgā dievbērnības pārliecība nav nekā citādi saņemami kā no paša Dieva Gara liecības, kas līdz ar mūsu garu liecina, ka esam Dieva bērni.

Vai mēs kaut ko tādu pazīstam? – Šo garu mēs neguvām paši savos Dieva žēlastības meklējumos, kad kādreiz lasījām un klausījāmies visjaukāko Evaņģēliju par brīvo un universālo žēlastību Kristū, kad nopūlējāmies to saņemt un pie sevis apzināties, šajā brīvajā žēlastībā dzīvot un savam Kungam sekot. – Nē, mēs nespējām iegūt pilnīgo mierinājumu un žēlastības pārliecību. Mēs paši savā sirdī nespējām atrast šo dzīvo un spēcīgo apliecinājumu.

Bet, redzi, tad vienā mirklī tas mums vienkārši tapa dots! Plīvurs tika noņemts. Mēs pamodāmies it kā no miega un ieraudzījām tik brīnišķīgu Evaņģēliju, ko nekad agrāk nebijām redzējuši, un ieguvām pilnīgo Dieva žēlastības pārliecību. Mūsu sirdī to lika pats Dievs (Mt.9:2): “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” – Laimīgais brīdis, kad Viņa Gars liecināja ar mūsu garu, ka esam Dieva bērni. Mēs paši nespējām gūt to pilnīgo ticības drošību un mieru, ko pēc Dieva skubinājuma tik izmisīgi meklējām savā pieredzē, lai sasniegtu pārliecību, kura saskanētu ar Dieva vārdu. To, ko paši nespējām, mums kā dāvanu deva Dievs, kas liecināja ar mūsu garu un piešķīra mums pilnīgo pārliecību.

Mārtiņš Luters raksta:

Šī liecība ir tāda, kad jūtam un saņemam Svētā Gara spēku, ko mūsos rada Dieva vārds. Jo tad tu sevī varēsi just, vai pret savu postu un bailēm tiešām esi saņēmis Evaņģēlija mierinājumu un šādi uzveicis savas šaubas un izbīli. Un tad tava sirds droši zinās, ka tev ir žēlīgs Dievs un tu vairs nebēgsi no Viņa, bet ar prieku Viņu piesauksi ticībā, uz Viņu cerēsi un gaidīsi.

Tāda ir patiesa iekšējā liecība.

Tā ir Dieva dāvana. Vienlaikus tev ir skaidri jānošķir iekšēja liecība un nejauša prieka izpausme, kas aiz sevis neatstāj neko citu kā vien atmiņas. Dieva Gara liecība rada skaidru ticību – ticību Dieva vārdam, izraisīdama patiesu un drošu paļāvību un sadraudzību ar Dievu. Tā apstiprina paļāvīgo dievbērnības garu, kas sauc: Aba, mīļais Tēvs! Un šāds gars ir ticības dāvana.

Arī Mārtiņš Luters to piemin, sacīdams:

Jo, kad sirdsapziņa bez svārstīšanās un šaubām tic un ir pārliecināta ne vien par grēku piedošanu, bet arī par dievbērnību un glābšanu, tad itin skaidri ir sadzirdams šis sauciens – Aba, un tāpat arī ieraugāma šī priecīgā un drošā sirds, kas piesauc Dievu kā savu mīļo Tēvu un lūdz Viņu visā paļāvībā.

Līdzīgā veidā tu saņem arī ārējo liecību un pazīšanas zīmi, proti, Dievs tev piešķir jaunu prātu, jaunu sirdi, un tu visu sāc redzēt citādāk. Tu sāc spriest un domāt ne tā, kā iepriekš, jo tagad tev ir atšķirīga saprašana un izjūta. Tavs jaunais cilvēks mīl Dieva Bauslību, vairās no grēka, un ticīgās sirds augstākā vērtība ir Kristus nopelns un viss, kas ar Viņu saistīts. Kristus vārdi tev ir kļuvuši par augstāko dārgumu, ko tu klausies, lasi, dziedi un pārrunā. Tu ar prieku izplati Evaņģēliju visiem cilvēkiem un no sirds vēlies tos atgriezt. Šādas lietas pie sevis novērojot, tu esi saņēmis drošu un nešaubīgu zīmi, ka tevī mājo un valda Svētais Gars, jo tikai un vienīgi Svētajā Garā cilvēkam ir iespējams Jēzu saukt par savu Kungu. Tas īsumā par šo liecību.