Dievs, kas var izglābt
Dievs radīja cilvēku un deva cilvēkam ko tādu, kas nebija nevienam dzīvniekam: spēju nojaust Dieva esamību un klātbūtni. Tā kā Dievs ir klātesošs visur, šī nojausma piemīt visiem cilvēkiem, ne tikai kristiešiem.
Cilvēks var iegūt šo nojausmu daudzējādos veidos: dabā, saulrietā, vētrā, mežā, augstu kalnos, mākslā un mūzikā, savā sirdi un citos cilvēkos, kā ari visās citās brīnišķīgās lietās, kas ir mums visapkārt. Tāpēc vārds “Dievs” ir sastopams visās pasaules valodās.
Kaut tās ir tikai nojausmas, ari tās var iemācīt kaut ko par Dievu un Viņa īpašībām. Ir kaut kas tāds, kas saviļņo un velk mūs pie Dieva. Viņā ir kaut kas augsts, tīrs, svēts, kas mūs vilina un vienlaikus ari biedē. joki. Un tomēr kaut kas mūs pie Viņa velk, ka bērnus pie tēva.
Taču, lai skaidri zinātu par Dievu, ar nojausmām vien ne pietiek, bet ir nepieciešams lasīt Bībeli jeb Dieva vārdu, kas dod mums patiesu izpratni par Dievu. Bībele ir paša Dieva atklāsme, kur Viņš ļauj sevi iepazīt un ieraudzīt, kāds Viņš īsti ir. Tomēr Dievs ir tik liels un neaptverams, ka Bībeli par Viņu runā tikai tēlos un līdzībās.
Piemēram, kad pravietis Vecajā Derībā stāsta, ka Dievs ar savu roku izmēra jūras ūdeņus un ar savu pirkstu iezīmē debesis, ka Viņš uz svariem sver kalnus un augstienes, tad tie ir tikai salīdzinājumi. Bet šie salīdzinājumi dod mums pareizu saprašanu par Dieva bezgalību, milzīgo spēku un varenību.
Taču cilvēki bieži vien ar savām zināšanām par Dievu izrīkojas diezgan muļķīgi. Tā vietā, lai godātu visuvareno Radītāju, tie darina paši savus dievus jeb elkus. Pravietis Jesaja runā par kādu pavisam smieklīgu gadījumu, parādot, cik muļķīgi cilvēki rīkojas. Viņš stāsta, kā cilvēki dodas meža darbos, zāģē un kal, gāž kokus un sadala tos materiālos. Vienu koka daļu viņi paņem dedzināšanai, lai iekurtu ugunskuru un pie tā sildītos. Bet no otras koka daļas tie iz grebj un izveido sev elku dievu, noliek goda vietā un pielūdz to.
Viņi piesauc šo koka gabalu un saka: “Izglāb mani!”
Vai nav labs joks? Un kāds vēl uzdrošinās sacīt, ka Bībelei un Dievam trūkst humora izjūtas? Tas tiešām būtu labs joks, ja vien tas nerādītu cilvēku traģisko attieksmi pret Dievu. Patiesā Dieva vietā cilvēkiem patīk taisīt sev elkus.
Un diemžēl šī dīvainība attiecas ari uz mums. Varbūt mūsu elki nav pašdarinātas koka figūriņas, bet arī mēs bieži paļaujamies uz citām lietām, ne vis Dievu. Godīgi jāatzīst, ka ari mums ir savi elki.
Varbūt tie ir talismani, amuleti vai citi priekšmeti, par kuriem mēs māņticīgi domājam, ka tie nesis mums veiksmi. Varbūt mūsu elki ir kādi populāri cilvēki, kurus atdarinām un gandrīz vai “pielūdzam”. Varbūt par mūsu elkiem ir kļuvusi nauda un bagātība, uz kuru vēlamies balstīt savu dzīvi. Bet ļoti iespējams, ka mēs paļaujamies vienīgi paši uz sevi un sevi padarām par elku.
Visi šie gadījumi ir tikpat muļķīgi kā stāsts par koka figūras pielūgšanu. Mūs nevar izglābt ne koka figūras, ne talismani, ne nauda, ne populāri cilvēki. To nevar izdarīt neviens pašizdomāts elks. Bet mūs var izglābt tikai patiess Dievs un Viņa sūtītais Dēls – visu cilvēku Glābējs Jēzus. Vienīgi Viņu ir vērts pie lūgt un godāt. Viņam mēs varam lūgt: “Izglāb mani!” Viņš to tiešam spēj izdarīt.
Ieskaties