Mūžīgā derība

Vēstule ebrejiem (13:20) ir runa par mūžīgu derību, ko var tulkot arī kā testamentu, kuru “nevar iznīcināt” (Gal.3:17-18), jo tas ir pamatots Kristū un tas ir testaments, kas ir spēkā pirms un pēc tā Iedibinātāja nāves. Dieva vārds Viņu sauc par Jēru, kas nokauts kopš pasaules radīšanas (Atkl.13:8).

Šie Dieva testamenti, kas nākuši ar Ādamu un Kristu, līdz ar to ir pielīdzināmi tam, ko parasti apzīmē kā veco un jauno testamentu jeb veco un jauno derību.

Ar veco testamentu ir domāta īpašā, simboliskā un sagatavojošā Bauslības namturība, ko Dievs noteiktu laika posmu īstenoja Savā tautā pirms Kristus piedzimšanas, bet ar jauno derību ir domāta žēlastības namturība, kas aizsākās ar Kristus nākšanu un piepildīto grēku izpirkumu — tā bija namturība un laikmets, ko Viņš pats salīdzināja ar kāzām, kas sākās ar ilgi gaidītā Līgavaiņa ierašanos.

Mūžīgā derība, kas slēgta ar Kristu, patiesībā bija tā pati gan vecās, gan jaunās derības laikā, jo Ādams un Ieva pēc grēkākrišanas dzirdēja pasludinātu to pašu žēlastības derību, ko mēs, proti, ka sievas dzimums satrieks čūskas galvu (1.Moz.3:15).

Arī Ābrahāms kļuva taisns ticībā tāpat kā mēs, un nereti Svētie Raksti Ābrahāma ticību un taisnību liek mums visiem par pie-mēru: “Abrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” (Rom.4:3). Arī Dāvidam bija tā pati ticība, ka svētīgs ir cilvēks, “kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem” (Rom.4:6).

Tā Dieva mūžīgais plāns, Viņa mūžīgā derība un testaments bija tāds, ka vienpiedzimušais Dēls kļuva par otro Ādamu un pārstāvēja cilvēci, viens par visiem un visi vienā — un Viņš atjaunoja to, kas ar grēkākrišanu pazaudēts. Pestīšana tika sagatavota visiem un pasludināta Kristū, un tagad ikviens, kas Viņam tic, vienīgi Viņā top attaisnots un glābts.