Meža iemītnieki

Noklausies šo e-publikāciju

Sveiks, mazais e-draugs. Vēlos Tev pastāstīt pasaciņu, kuru man bērnībā, ja nemaldos, bieži stāstīja kaimiņos dzīvojošais onkulis. Viņš parasti piebilda, ka tajā visi notikumi un tēli ir izdomāti, pat ja tajā, tāpat kā jebkurā pasakā, ir saskatāmas līdzības ar notikumiem mūsu dzīvē. Un tā bija pasaciņa mežu un tā iemītniekiem.

Reiz sen senos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un treideviņām jūrām, pletās biezs mežs ar daudz nedažādiem kupliem kokiem.

Kā jau katrā normālā mežā, arī šajā bija savi iemītnieki. Mežā dzīvoja ļoti raiba putnu saime – lieli un mazi, krāsaini un melnbalti. Daži no viņiem prata lidot, citi tikai skriet, nu, piemēram, irbībe.

Vieni vija savas vērienīgās ligzdas augstajās lapotnēs, citi turklāt – pieticīgi rušinājās smiltiņās. Savukārt arī bija tādas bezatbildīgi putni, kā dzeguzes, kas pa kluso dēja olas svešās ligzdās un – žviuks prom.

Katram putnam bija raksturīga sava īpaša dziedāšanas prasme. Vieni ķērca, citi čīvināja, bet šajā mežā bija arī kāds putns, kas uz kopējā fona ļoti izcēlās. Viņa bubināšana piesaistīja daudzus. Klausītāji plūda gandrīz vai kā straume uz to vietu, kur dzīvoja rubenis.

Mežam raksturīgi – putnu starpā valdīja zvēru likumi. Stiprākais noknābāja vājāko. Tiem, kuriem ligzdas bija augstākās ķēzīja zemāk ligzdojošiem putniem uz galvām… Vienu vārdu sakot mežā valdīja БЕЗПРИДЕЛ-s.

Visnevainīgākais putns mežā bija vanags, tāpēc pārējie putni viņu iecēla par meža pārraugu, kurš no saviem planēšanas augstumiem spēja visu kontrolēt. Taču par lielu nožēlu vanags nevarēja vai negribēja pildīt viņam uzticēto pienākumu. Viņš bija ļoti aizņemts ar savas ligzdas vīšanu, kā arī ar lidināšanos apkārt pa dažādiem mežiem.

Starpcitu, kaut kādas nekonsekvemnces dēļ, šajā mežā pie putniem tikai pieskaitīta arī bitīte. Bitīte bija maza, taču viņa nebaidījās apliecināt savas tiesības būt putnam.

Bītīte lidinājās pa mežu un nevēlējās palaist garām nevienu iespēju iedzelt vanagam. Jāpiebilst, ka bitīte savā naivajā vientieses prātā bija iedomājusies, ka ir kā lapsene – proti, tā var dzelt un dzelt. Viņa savā, teiksim – aizmāšībā, aizmirsa, ka dzēliens var būt viņai liktenīgs.

Viņa pat neiedomājās, ka paliekot šajā mežā un iedzeļot vanagam, viņai pašai draud briesmas – kā to iekārtojusi pati daba – aiziet bojā pēc dzēliena, zaudējot dzeloni.

Tādēļ lūgsim, mans mazais, lai bitīte attopas, un ar viņu nenotiek kas ļauns. Lūgsim, lai bitīte saprot, ka nav putns, bet kukainis. Lai bitīte dara to, kas bitītēm pieklājas, un dzīvotu ilgi un laimīgi savās patiesajās mājās – bišu stropā.

Bet tagad aizver actiņas, mans mazais e-draugs, un dodies pie miera.