Kurš var saukties par luterāni?

Noklausies šo e-publikāciju

Kāpēc luterānis, nevis vienkārši – kristietis? Šis jautājums tiek uzdots arvien biežāk un biežāk. Kā tad īsti ir? Ko atbildēt? Vai tas ir pareizi sacīt – luterānis? Un galvenais, kurš var tā saukties?

Bībelē ticīgie bieži tiek apzīmēti lietojot cilvēku vārdus. Piemēram, ticīgos sauc par Ābrahāma bēriem [Gal.3:7]. Šajā vārdā var saukties, jo viņiem ir tā pati ticība, kas Ābrahāmam. Jāņem gan vērā, ka Kristus nedeva tiesības sevi saukt šajā vārdā Patiesības noliedzējiem. Viņš sacīja: „Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus! Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.” [Jņ.8:39-40]

Mēs varam saukt sevi par luterāņiem, ja stingri sekojam baznīcas reformatora Mārtiņa Lutera mācībai. Ja mēs neapliecinām Lutera doktrīnu, tad mēs neesam godīgi lietojot viņa vārdu.

Vārds „luterānis” ir ļoti piemērots un praktisks. Tos, kas sauc sevi par luterāņiem, ikviens var labi iepazīt viņu ticību, piemēram, izlasot Vienprātības grāmatā apliecināto. Turpretī, ja mēs sevi nosaucam vienkārši par kristiešiem, tas nedod skaidrību par to, ko tad mēs īsti mācām, un kādai mācībai sekojam.

Sākotnēji „kristietis” bija pilnīgi pietiekams apzīmējums, jo visi ticēja Kristum vienādi. Bet tiklīdz parādījās doktrinālas atšķirības, bija nepieciešamas specifiskākas un detalizētākas ticības apliecības. Ja mēs apliecinām ticību, tad katram ir tiesības zināt kādu tieši ticību mēs apliecinām. Tas būs godīgi.

Nenoliedzami, vārds „luterānis” tiek lietots nepareizi, tomēr šis vārds tajā ir vainojams vismazāk.

Uzklausiet, ko pats Luters sacīja par sava vārda lietošanu 1522.gadā:

Es lūdzu nesaukt manu vārdu un dēvēt sevi nevis par luterāni, bet par kristieti. Kas ir Luters? Mācība taču nav mana, tā arī kāda labā es neesmu sists krustā… Man kopā ar draudzi ir vienīgā, vispārējā Kristus mācība, kurš vienīgais ir mūsu mācītājs.” „Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” [Mt.23:8].

Tā kā Lutera mācība saskārās ar pretspēku, un ticībā nepastāvīgi kristieši ļaunprātīgi izmantoja šo apgalvojumu. Tāpēc jau divus mēnešus vēlāk Luters atļāva pareizu sava vārda lietošanu. Viņš rakstīja:

„Ir tādi, kas izvairoties no nepatikšanām saka, ka nav ne Lutera, ne kāda cita piekritēji, bet seko svētajam Evaņģēlijam. Patiesi šāda apliecība tiem nepalīdz. Tas ir tas pats, kas noliegt Kristu. Bez šaubām, tā ir taisnība, ka runājot par savs dvēseles pestīšanu, tev nav jāsaka: „Es esmu luterānis,” vai „Es esmu pāvestietis,” jo neviens no viņiem nav miris par tevi, un nav tavs skolotājs. Vienīgi Kristus ir mirs par tevi un ir tavs Mācītājs. Tev ir jāapliecina, ka esi kristietis.

Tomēr, ja tu tici, ka Lutera mācība ir evaņģēliska, bet pāvesta mācība nesaskan ar evaņģēliju, tad tu nevari tā vienkārši noliegt Luteru. Citādi tu kopā ar viņu noliegsi arī viņa mācību, kas, kā tu labi zini, ir Kristus mācība.

Tāpēc tev jāsaka tā: Nav nozīmes vai Luters ir muļķis vai svētais. Bet viņa mācība nav viņa, bet Kristus. Tu taču redzi, ka pretinieki vēlas ne vien piebeigt Luteru, bet arī iznīcināt viņa mācību. Tieši šīm mācības dēļ viņi tevi vajā, jautājot, vai tu esi luterānis?

Redzi, toreiz Lutera mācības sekotājiem bija jāsauc sevi par luterāņiem. Un tāpat tas ir mūsdienās. Vārds nekādi tev nekaitē, ja tu pats šo vārdu nesabojā. Esi cienīgs saukties šajā vārdā.