Vai tas nerunā pretim mūsu prātam un saprašanai?

No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc, ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. [Jēk.4:1-3]

Mēs lūdzam, lai Debesu Tēvs mūs atpestī no dažāda ļaunuma, kas kā sērga izplatījusies pa visu zemi un ik dienas apdraud miesu un dvēseli, mantu un godu. Mēs lūdzam zinot, ka ļaunums ir ne vien mums visapkārt, bet arī mūsos pašos. Mēs lūdzam ticībā, kauču beidzamā stundiņa klāt, lai paliekot Kristū mēs iemantojam svētīgu galu un no šīs bēdu pasaules visžēlīgi tiekam uzņemti Debesīs.

Lūgšana, kas patīk Debesu Tēvam un tas ko Viņš uzklausa, ir lūdzēja sirds. Ne skaisti vārdi, vai pareizi izteikti formulējumi, pat ne lūgšana “Mūsu Tēvs…”, kas nāk caur ticībā greizu sirdi. Ne jau lūgšanas dēļ Kristus mūs uzklausa, bet tamdēļ, lai tu būtu drošs, ka tam tā patiesi būs notikt [jo Viņš pats mums ir pavēlējis tā lūgt un solījis mūs uzklausīt].

Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepieviļ, nedz ieved neticībā vai kādā netikumā. Velns ir gatavs izmantot katru vienu mūsu vājību, lai caur tevi uzbruktu man, vai citam kādam patiesi ticīgajam un novestu mūs izmisumā vai lielā kaunā. Un taču, kaut arī velns un visi viņa sūtņi mums uzmāktos, kārdinādami, lai mēs tiem atdarām pēc viņu parauga, mēs tomēr varam palikt lūgšanā, ka beigās uzvaram un virsroku paturam.

Kas gan cits mums vēl būtu vajadzīgs? …kā vien, lai Debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ mūsu lūgšanu nenoraida [jo patiesībā neesam cienīgi to saņemt un ko lūdzam neesam pelnījuši]. Kas var būt labāk, kad taisnība ir mūsu pusē? – nekas …kā vien Viņa žēlastība, caur kuru Dievs mums visu dod [jo pelnījuši esam vienīgi sodu grēka dēļ]. Kas nu mūs apsūdzēs? – neviens …[lai arī mēs patiesi un no sirds gribam piedot un ar prieku darīt labu tiem, kas grēko pret mums]?

Vai tas nerunā pretim mūsu prātam un saprašanai? …bet tieši jau tāpēc jau mums jālūdz! Dievs dod mums visu nepieciešamo [pie kam arī visiem ļauniem cilvēkiem] pat bez mūsu lūgšanas. Viss, kas nepieciešams [ēdiens, dzēriens, drēbes, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, dievbijīgi un uzticami priekšnieki, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtība, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām], var būt lielākā vai mazākā mērā pieejams, bet mēs lūdzam, lai Viņš mums māca atzīt un ar pateicību saņemt šo uzturam un dzīves vajadzībām doto dienišķo maizi.

Kas tad ir īstā dienišķā maize? – ticība, ka Kristus nopelna dēļ mums mūsu grēki netiek pielīdzināti, kaut arī mēs ik dienas daudzkārtīgi grēkojam. Kā tad mēs grēkojam? – neticot , Dieva labais un žēlīgais prāts notiek pat bez mūsu lūgšanas. Kas tad notiek? – tas, ka Dievs lauž ikvienu ļaunu nodomu un gribu un nedod vaļu tiem, kas mums Dieva vārdu neļauj turēt svētu, nedz Viņa valstībai nākt, proti, velnam, pasaulei un mūsu miesas prātam, bet – mūs stiprina un uztur nešaubīgus Viņa vārdos un ticībā līdz pat mūsu galam.

Tas ir Dieva žēlīgais un labais prāts, ka lūdzam, lai tas notiek arī pie mums, ka arī citiem varam Dieva vārdu patiesi un skaidri mācīt. Debesu Tēvs ir tas, kas dod savu Svēto Garu, lai arī mēs, kā Dieva bērni, pēc tā svēti dzīvojam un topam pasargāti no tiem, kas māca un dzīvo citādi, un Dieva vārdu zaimo mūsu vidū. Dievs grib mūs mīļi aicināt, lai ticam, ka Viņš ir mūsu īstenais Tēvs un mēs Viņa īstenie bērni, lai droši un paļāvīgi Viņu lūdzam, kā mīļi bērni lūdz savu mīļo tēvu, ka mēs Viņa svētajiem vārdiem ar Viņa žēlastību ticam un dievbijīgi dzīvojam šeit laikā un tur mūžībā.