Par svētdienas ievērošanas pavēli

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” [Gal.5:13]

Saskaņā ar tā garīgo izpratni trešais bauslis tika dots ne tikai jūdiem, bet arī visiem cilvēkiem, un tas paliek spēkā līdz Pēdējai dienai. Noteiktā ārējā forma par to, kā bija jāizpilda šis bauslis, noteiktā diena un ceremonijas, protams, tika dotas tikai jūdiem, bet baušļa kodols joprojām attiecas arī uz visiem kristiešiem. Luters to saskaņā ar Evaņģēliju pilnībā izskaidro Mazajā katehismā:

Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Viņa vārda sludināšanu nenicinām, bet to turam svētu, labprāt klausāmies un mācāmies.

Neviens cilvēks, kas vēlas tikt izglābts, netiek atbrīvots no šī baušļa. Kristīgā baznīca nav atbrīvota no dievišķā vārda lietošanas. Tai šis vārds ir jāsludina, jātur svēts, labprāt to jāklausās un jāmācās no tā. Lai baznīca izdzīvotu, kristiešiem jāsanāk kopā, lai studētu Dieva Vārdu, kopīgi lūgtu, slavētu un pateiktos Dievam un kopā lietotu Svētos Sakramentus. Ja kristieši to tā nedarītu, tad viņi nicinātu Dieva vārdu un sakramentus! Jo tikai tie viņus svētī, un tikai tādā veidā viņi var iegūt to, ko Kristus solījis: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” [Mt.18:20]

“Jā, tā gan ir taisnība,” kāds var teikt, “bet vai pats apustulis Pāvils neteica, ka cilvēku nevajadzētu tiesāt saistībā ar izvēlētajām svētajām dienām?” Bez šaubām. Nevienam nevajadzētu noticēt, ka Dievs mūs ar likumu un bausli piesaista kādai noteiktai dienai. Tomēr Dievs ne tikai pavēl, lai kristieši uzklausītu Viņa svēto vārdu, bet arī caur apustuli viņus aicina: “Bet viss, lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.” [1.Kor.14:40] Kā tad ir iespējams to darīt pieklājīgi un kārtīgi Dieva baznīcā, ja kristieši neizvēlētos kādu dienu vai dienas, kad viņi noliek malā savas pasaulīgās profesijas darbu un sanāk kopā, lai uzklausītu Dieva Vārdu un pienestu Dievam savu lūgšanu? Kas notiktu ar baznīcu, ja viens cilvēks vēlētos, lai kristīgā kopāsanākšana, Sakraments un sludināšana tiktu piedāvāti šodien, bet cits priekšroku dotu citai dienai? Baznīca tiktu izpostīta un iemesta haosā, un neviena diena nekļūtu par kristiešu sabatu. Tāpēc baznīca netika atbrīvota no kārtības, kas nosaka, ka draudzei ir jānāk kopā.

Kāds cits var teikt: “Pēc Dieva žēlastības man ir tik daudz zināšanu, tik daudz ticības un tik daudz dedzības, ka man nav vajadzīga noteikta diena. Es katru dienu turu svēto dienu. Kāpēc man vajadzētu uzlikt sev jūgu un piesaistīt sevi kādai īpašai dienai?” Ja kristietis ir tik stiprs, kā viņš domā, ka viņš ir, viņam vajadzētu pateikties Dievam par Viņa lielo žēlastību! Bet viņam vajadzētu uzskatīt, ka viņš joprojām ir miesa un asinis. Viņā joprojām ir kaut kas, kam jātiek atmodinātam un pieceltam, un šī iemesla dēļ viņam nevajadzētu justies pārdrošam un tāpēc nicināt svētdienas publisku ievērošanu. Bet pat pieņemot, ka viņam pašam tas īsti nav vajadzīgs, kristīgajā kopienā ir daudz citu, kam tas ir nepieciešams. Vai viņam tādā gadījumā ir atļauts sevi izslēgt no šo cilvēku vidus? Vai viņš ar savu šādu piemēru nevarētu citus vadīt uz šo svētdarīšanas līdzekļu nicināšanu? Vai viņam ir atļauts apgrēcināt pat vismazāko no tiem, kas tic Kristum? Vai viņam nevajadzētu darīt visu iespējamo, lai būtu drošs, ka visi tiktu vesti pie ticības caur ik svētdienas publisku Dieva vārda sludināšanu un publisku grēksūdzi?

Kristietis nav brīvs no šīs mīlestības pilnās kalpošanas pret savu tuvāko. Kristus patiešām Savus kristiešus ar Evaņģēliju atbrīvoja no Bauslības lāsta un tās prasībām, bet ne tā, ka cilvēks var darīt visu, ko viņš vēlas. Gluži pretēji, ar Evaņģēliju Kristus maina cilvēku sirdis tā, ka bez Bauslības piespiešanas viņi labas lietas dara ar labprātīgu un priecīgu sirdi, kuru motivē viņu mīlestība pret Dievu un pateicību par Viņa žēlastību. Patiesie kristieši ticības dēļ ir citādi cilvēki. Viņus nenospiež Bauslības likumi. Nē, no spontāna mīlestības impulsa, kas viņu sirdīs ir ieliets, viņi dara visu veidu labus darbus, kur vien tas ir iespējams. Tas pats ir ar svētdienas ievērošanas pavēli. Kristietis zina, ka tas nav pavēlēts, bet viņš svēto dienu svētī labprātīgi un priekpilni. Neviens nepiespiež un negrūž viņu uz to. Tā vietā viņš to tur, jo viņā ir mīlestība pret Dieva vārdu, pret draudzē noteikto kārtību un pret saviem vājajiem tuvākajiem. Jaunās Derības žēlastībā viņš no brīvas gribas svētdienu tur tikpat svētu, kā jebkurš Vecās Derības ticīgais turēja sabatu.