Svēto Rakstu Dieva vārds

“Vienīgi Svētie Raksti”, arī to Luters atgādinājis kā pamattēzi baznīcas un kristiešu dzīvei. Tās pamatojums vispirms ir tas, ka viņš Svētos Rakstus ir pārtulkojis savas tautas valodā tā, lai katrs tos varētu arī lasīt. Par to, ka Bībele tiek tulkota dažādu tautu valodās, varam pateikties Luteram.

Latviešu valodā to pārtulkoja Ernsts Gliks, tā iznāca 1694. gadā. Bet, lai katrs kristietis Svētos Rakstus varētu patstāvīgi lasīt, reformācijas laikā visur tika ierīkotas tautskolas, kur bērniem vajadzēja mācīties lasīt un rakstīt. Taču jautājumu var uzdot arī mums: vai mēs Bībeli regulāri un uzmanīgi lasām?

Runājot par Bībeles tulkošanu, jāpiemin arī tas, ka tā visur ir bagātinājusi attiecīgās valodas, papildinot tās ar daudziem vārdiem, teicieniem un tēliem. Taču tas ir atsevišķs temats. Tāpat jāatzīmē fakts, ka bez Bībeles pazīšanas vispār nav saprotami daudzi kultūras, mākslas un rakstniecības novadi.

“Vienīgi Svētie Raksti”— nozīmē, ka mēs atziņu par Dievu — par to, kas Viņš ir, kā Viņu sauc un ko Viņš dara, — varam gūt vienīgi no Svētajiem Rakstiem un ne no kāda cita avota. Tas ir — kā to saviem studentiem kādreiz sacījis Luters —

“cēlonis un galvenais iemesls kārdinājumiem, kad prāts domā, ka tas viens pats, bez Svēto Rakstu Dieva vārda, spēj spriest par Dievu un Viņa vārdu.”

Vai:

“Vienkāršam lajam, kad tas citē Rakstus, var ticēt vairāk nekā pāvestam vai kādam koncilam, kad tie bez Rakstiem kaut ko apgalvo vai pieprasa.”

Un Luters par to saka tālāk: tikai Svētajos Rakstos mēs uzzinām, ko Dievs grib un dara. Tādēļ mums jāzina un jāturas pie tā, ka

“Dievs visos Savos vārdos, pat zilbēs, ir patiess: kas netic vienai, netic nevienai. Jātic visam, kā saka Kristus” (Mt.5:8 u.t.).”

Un, ja Svētajos Rakstos kaut kas ir nesaprotams, tad mums vispirms kļūda jāmeklē mūsos pašos vai, runājot Lutera vārdiem, varam godbijīgi noņemt cepuri un doties tālāk.

Pat dažiem teologiem aizvien no jauna uzmācas jautājums: kā gan īstenībā. Bībeles teksti, kas taču cēlušies pilnīgi citā laikā, var būt saprotami un saistoši mūsu laikos? Ja raugās vienīgi uz tekstiem un burtiem, tad šis iespaids ir saprotams. Taču, ja mēs redzam, kā Svētie Raksti visos laikos ir tikuši tulkoti un kā tie tiek izplatīti pat tad, kad tie bijuši aizliegti — kā to droši vien atcerēsies arī daži šeit, Latvijā, — tad tas jau parādās kā brīnumains fakts.

Arī Svēto Rakstu jautājumā mēs varam būt akli, arī tad, ja mūsu acis ir redzīgas. Tikai Dievs ar Savu vārdu var mums acis atvērt un sniegt izpratni. Jo pēc savas cilvēciskās dabas mēs no Dieva esam šķirti un mūsu sirds ir tumša. Par to apustulis Pāvils raksta 2. vēstulē korintiešiem 4:3-6: “Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.”

Runa tātad nekādā ziņā nav par to, ka mēs atklājam Svētos Rakstus, bet gan ir tā, ka tie atklājas mums, kad mēs, uzticēdamies tiem, tos uzmanīgi lasām, un kad mēs pirms lasīšanas vienmēr izlūdzamies no Dieva, lai Viņš apgaismo mūsu sirdi un atklāj Savu gribu, kā tas sacīts 119. psalmā: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps.119:105) Vai arī pravieša Jeremijas lūgšana: “Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, Kungs Dievs Cebaot!” (Jer.15:16)

Šo prāta un sirds apgaismojumu Luters kādreiz aprakstījis šādi:

“Tiem, kas Svētos Rakstus ir iemācījušies, ir pastāvīga draudzība un mīlestība, kas neizriet no mūsu sprieduma, bet no Svētā Gara.”