Svētie ir uzveikuši nāvi

“Bet Dieva eņģelis no debesīm saka viņam: “Ābraham! Ābraham!”” [1.Moz.22:11]

Šeit tu pats redzi, ka dievišķā Majestāte tik droši nicina un joko par nāvi un visu to spēku, ar kādu nāve vēršas pret mums. Dievs šeit spēlējas ar tēvu Ābrahamu un viņa dēlu, kas nonākuši lielākajās nāves briesmās un izcīna pilnīgu uzvaru pār tām.

Bet uzvara, ar kādu Ābrahams, Īzaks un visi svētie ir uzveikuši nāvi, ir ticība. Kam tā ir, tas uzveic nāves biedus un svin mūžīgu uzvaru – kā Sv. Pāvils par to saka: “Mēs vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos.” (2.Kor.1:9)

Bet kristiešiem, kuriem ir Vārds, tas jāklausās un jāpārdomā ar vislielāko uzcītību, lai viņu sirdis tiktu pamodinātas un, kaut arī tos apgrūtina grēku nasta un traucē sātans, tie tomēr smeltos uzmundrinājumu un mierinājumu dievišķas dzīves un nemirstības godībā un atziņā, tā, ka viņi varētu ticēt šiem Mozus vārdiem: nāve ir tikai bērnu spēle. Ābrahams tam ir ticējis un tā domājis, un šādā ticībā viņš ir uzveicis nāvi; jo viņš savā sirdī ir spriedis: mans dēls Īzaks, ko tagad nonāvēšu, ir apsolījuma tēvs, un šis apsolījums pats par sevi ir patiess, tādēļ mans dēls dzīvos mūžīgi un būs mantinieks. Tātad, kaut arī tagad viņam ir jāmirst, tomēr patiesībā viņš nemirs, bet celsies augšām.

Tomēr tas rakstīts ne Ābrahama dēļ, kas jau sen ir miris, bet rādīts kā mierinājums, iedrošinājums un stiprinājums mums, lai mēs mācītos, ka Dieva priekšā nāve nav nekas.