Lepnība ir visu ķecerību māte

“Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi.” (Fil.2:1-2)

Ticīgais kristietis atzīst, ka viņam ir pienākums darboties, lai visa baznīca varētu tikt celta ticības un mīlestības vienotībā. Lai tas notiktu, kristietis nevar būt apmierināts, ja viņš zina tikai tik daudz Dieva Vārda, cik tas ir absolūti nepieciešams viņa pestīšanai. Dievs nevēlas, lai Viņa bērni paliktu tikai kā bērni savās zināšanās un lai tad viņus šurpu turpu mētātu katrs mācības vējš. Tā vietā, lai draudze paliktu vienota, katram draudzes loceklim cītīgi un katru dienu ar lūgšanu un lielu dedzību jācenšas pieaugt Dieva Vārdā, studējot apgaismotu skolotāju rakstus, uzmanīgi klausoties publiski teiktos sprediķus un izmantojot visus viņa rīcībā esošos līdzekļus, kas ļauj augt zināšanās par pestīšanu. Viņiem jāmācās atšķirt labo no ļaunā un jāmācās spriest par patiesību un maldiem. Mācītāja amats, pāri visam, ir pētīt Tā Kunga bauslību, lai spriestu par mācību un noraidītu kļūdas. Kā saka pravietis Maleahijs: “Jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu, lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču priesteris ir Dieva, Tā Kunga Cebaota, sūtnis.” (2:7)

Ja Baznīca patiešām vēlas augt ticības un mīlestības vienotībā, nepietiek ar to, ka mācītāji vien ir iesakņoti Dieva Vārdā. Tā vietā visai draudzei ir jāstāv kā patiesības lieciniekiem un jācīnās pret maldiem. Tiklīdz draudzes locekļi sāk kļūt remdeni un slinki patiesības izpētē, nododot visus spriedumus par doktrīnu saviem mācītājiem, tad Baznīcas vienotība tiek zaudēta un Dievs drīz atver slūžas, caur kurām sāk nākt aplamas mācības. Tad tas, ko uzticīgi mācītāji daudzu gadu garumā ar lielām pūlēm ir cēluši, ātri var tikt iznīcināts.

Taču mūsu darbs vienotības virzienā nav pabeigts, ja mēs tikai tiecamies pēc lielākām zināšanām. Tikpat nepieciešams, lai katrs draudzes loceklis sargātu savu sirdi, lai viņš sevi augstprātīgi necildinātu. Drīzāk viņam jākļūst pazemīgākam, lai viņš vienmēr būtu gatavs atpazīt savu kļūdu, kad viņam uz to norāda, atzīstot to, atsakoties no tās un godinot patiesību. Vēsture māca, ka lielākā daļa kļūdu baznīcā radās un izplatījās nevis tāpēc, ka cilvēki nezināja kaut ko [vai zināja kaut ko par maz], bet gan tāpēc, ka viņi bija pārāk lepni, lai atzītu savas kļūdas. Svētais Augustīns ir teicis:

Lepnība ir visu ķecerību māte.

Tādējādi sirds, kas ir pazemīga un atvērta patiesībai, ir otrs priekšnoteikums baznīcas miera izkopšanai un veicināšanai.

Trešā un pēdējā nepieciešamība ir mīlestība, kas seko tam, kas maldās, neatstājot nevienu akmeni neapgrieztu, cenšoties novērst viņu no nepareizā ceļa. Kristieši nevar būt apmierināti, ja viņi ir atzinuši patiesību un zina, kā pasargāt sevi no dominējošām kļūdām. Viņu mīlestība pret maldos nonākušajām dvēselēm liek viņiem izmantot visus līdzekļus, lai cīnītos pret kļūdām, lai kur tās atrastu, un ļautu patiesībai nekļūdīgi spīdēt. Cik brīnišķīgs piemērs mums ir no mūsu tēvutēviem! Kā viņi strādāja, lai izplatītu patiesību, un cīnījās, lai pārvarētu kļūdas! Kā viņi ar mīlestību un dedzību centās saglabāt ticības vienotību savās sarunās un savos rakstītajos darbos! Viņu uzticīgās cīņas dēļ tūkstošiem viņus nomelno kā nožēlojamus un strīdīgus cilvēkus. Bet, ak cik neizsakāmi Dievs svētīja viņu darbu un cīņu. Miljoni viņiem pateicas par atbrīvošanu no kaitīgajiem maldiem un par tīrās, skaidrās patiesības dārgumu. Kurš gan var aprēķināt svētību, ko kristietībai ir devuši viņu polemiskie raksti, viņu garīgās grāmatas un baznīcas ticības apliecības? Patiešām, viņu darba svētības turpina plūst līdz šai stundai, ilgi pēc tam, kad viņi devās atpūtā no sava darba!

Tāpēc sekosim viņiem kā uzticīgi dēli un meitas. Dievs arī mums ir sūtījis Sava šķīstā Vārda gaismu. Netaupīsim pūles, lai dalītos šajā gaismā ar citiem.