Dzīt saknes un augt

Noklausies šo e-publikāciju

“Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā.” [Kol.2:6-7]

Pārdrošajiem viltus kristiešiem, kuri lielās ar savu ticību, ir jāraugās, lai viņi ar šo tukšo, aplamo lielīšanos nepieviltu paši sevi. Jo viņi gan saka: es esmu kristīts, esmu kļuvis par kristieti, tādēļ nekas vairāk man nav vajadzīgs utt.

Taču šiem ļaudīm būtu jātiecas pēc tā, lai viņu ticība laistu dziļas saknes un stāvētu uz īstajiem pamatiem. Viņiem jāpārbauda pašiem sevi, jāpierāda, ka viņi stāv stingri, spēj pārvarēt kārdinājumu uzbrukumus un briesmu negaisus. Citādi tava dižošanās un drošība drīz vien var pievilt un iznīkt gluži kā dūmi gaisā; nepaļaujies uz to, ka jūties drošs, un nedomā: ja esi saņēmis mazu Dieva žēlastības un ticības dzirkstelīti, tad ar to noteikti pietiks tavai pestīšanai.

Ja tev nebūs vairāk, kā tikai šī dzirkstelīte, un tu to bezrūpīgi atstāsi pelnos – nāks velns un uzlies pelniem veselu kublu ūdens, tā ka tava ticība izdzisīs.