Kāpēc Jēzus pieņem grēciniekus?

“Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” (Lk.15:2)

Tas bija dziļi šokējoši! Ikvienam dievbijīgam cilvēkam taču ir jāzina, ka Dievs ir svēts un taisnīgs un mīl to, kas dara viņa gribu. Tālab jūdi rūpīgi izvēlējās savu draugu loku. Taču pie šī Jēzus nāca visādi “muitnieki un grēcinieki”. Mēs varam iedomāties, kā tas varētu izskatīties mūsdienās. Tos visus varētu uzmeklēt starp apšaubāmiem ļautiņiem, visiem sabiedrības problēmbērniem, afēristiem, nodokļu nemaksātājiem, rokeriem, narkomāniem, alkoholiķiem… Ko ļaudis padomātu, ja tādi sāktu spiesties iekšā baznīcās un uzrastos pie Svētā Vakarēdiena galda? Vai tas būtu savādi, ja cilvēki sāktu kurnēt un sacītu: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd”? Tāds, bez šaubām, nekad nevar būt nolūks?

Taču tieši tāds bija nolūks. Ne jau tas, ka Dievs atzinīgi novērtēs un viņam patiks viss ačgārnais, kas ir uz šīs zemes, bet gan tas, ka viņš apžēlosies par mums visiem, kas darām tik daudz ačgārnu lietu, un dos mums iespēju nākt pie viņa, lai varētu atbrīvoties no visa ačgārnā un mums nevajadzētu tajā palikt uz visiem laikiem. Tāpēc Dievs aicina grēciniekus, nevis taisnos.

Dievs mīl grēciniekus – ne tāpēc, ka tie grēko, bet tāpēc, ka tie ir viņa bērni, kuri ir nonākuši neceļos, nokļuvuši nelaimē un kurus apdraud mūžīga, nedziedināma nelaime, ja vien viņi neatrod ceļu uz mājām. Tālab ka briesmas ir tik lielas, prieks Debesīs kļūst pilns gaviļu, kādam no pazudušajiem atrodot ceļu atpakaļ. Dieva eņģeļi zina, par ko ir runa. Tie zina, ko nozīmē pamest Dievu un nonākt otrā pusē. Tie izjūt spriedzi, zinot, kas tiek likts uz spēles tur, lejā uz zemes. Un, Jēzum uzvarot, atskan lielas gaviles, jo kāds no pazudušajiem tiek atkal atrasts.

Bet “taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga”, nav iespējas nevienu iepriecināt, katrā ziņā ne jau Debesīs. Jābūt kādai nopietnai kļūdai ar kādu, kurš uzskata, ka viņam atgriešanās nav vajadzīga. Muitnieki un grēcinieki – gan Palestīnā, gan mūsu zemē – vismaz dažkārt mēdz saprast, ka viņiem nevar klāties labi, ja nu Dievam ir taisnība. Taču kāds, kas tic, ka ir taisns, uzskata taču tieši tā, ka Dievam, domājams, nevar būt nekā tāda, ko viņam aizrādīt. Ja kāds tiks atzinīgi novērtēts, tam noteikti jāpieder pie šīs grupas. Ar viņu neatgadīsies nekādas briesmas. Viņš tam tic. Tieši tas ir tik bezcerīgi.