Pateicīgas atmiņas

Mīļie vecāki! Man nav vajadzīgs jums teikt, cik lielas ir manas ilgas pēc brīvības un pēc jums visiem.

Bet jūs cauri gadu desmitiem esat gatavojuši mums tik nesalīzināmi skaistus Ziemassvētkus, ka pateicības pilnas atmiņas par tiem ir pietiekoši spēcīgas, lai starotu pāri arī tumšākajiem Ziemassvētkiem.

Tikai šādos laikos pirmoreiz parādās, ko tas nozīmē, ka pieder pagātne un iekšējs mantojums, kas nav atkarīgs no laiku maiņām un nejaušībām. Raugoties uz visiem pāri ejošajiem spaidiem pasargātības drošo sajūtu dod apziņa, ka tiec garīga mantojuma nests, kas sniedzas cauri gadu simtiem.

Es ticu, ka tam, kas zina, ka viņam pieder šādas spēku rezerves, ka tam ir vajadzīgas arī mīlīgākas sajūtas, kas pieder, manuprāt, labākajiem un cildenākajiem cilvēkiem – un nekaunēties, ja tādas sajūtas izsauc atmiņas par labu un bagātu pagātni. Tās nenomāks tos, kas turas pie vērtībām, ko neviens cilvēks nevar atņemt.