Apžēlošanas likums un Dieva žēlastība

Noklausies šo e-publikāciju

“..šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” [Lk.23:43]

Apžēlošanas likums Latvijā paredz, ka valsts prezidents var veikt, pirmkārt, notiesātās personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošana no kriminālsoda izciešanas, otrkārt, soda veida mīkstināšanu un, treškārt, sodāmības noņemšanu. Dažkārt mēs ziņās dzirdam, ka prezidents šīs tiesības ir izmantojis. Svētie Raksti māca, ka arī Dievs apžēlo. Tādēļ, lai labāk saprastu Dieva žēlastību, salīdzināsim to ar prezidenta apžēlošanu.

Kad prezidents dāvā brīvību, notiesātajam nepiemēro sodu, kas tam pienākas saskaņā ar likumu. Bet tas nenozīmē, ka tiesas spriedums tiktu atcelts vai grozīts. Notiesātais tiesas priekšā ir noziedznieks, kas pelnījis taisnīgu sodu.

Kad Dievs pasludina savu žēlastību, Viņš uzrunā vainīgos, proti, tos, kas saskaņā ar Viņa likumu ir pelnījuši sodu. Viņš atbrīvo mūs no pelnītām ciešanām.

Kad prezidents apžēlo, tad spriedums paliek neizpildīts. Kad Dievs apžēlo, Viņš joprojām paliek Dievs, kas nekad nerīkojas pretēji savam likumam. Dieva dusmu kauss ir jāizdzer līdz galam. To paveica Jēzus Kristus mūsu vietā. „Bez asins izliešanas nav piedošanas.” [Ebr.9:22] Dievs mūs apžēloja tādējādi, ka sūtīja pasaulē savu paša Dēlu, kas mūsu vietā uzņēmās sodu, ko bijām pelnījuši.

Prezidents apžēlo, tā teikt, tā pat vien, bet Dievs vienīgi tādēļ, ka ir „viss piepildīts.” [Jņ.19:30] Viss tika piepildīts mūsu vietā reizi par visām reizēm.

Prezidents droši vien cenšas pamatot savu lēmumu, kaut gan likums viņam neatļauj vainīgo atzīt par nevainīgu. Arī Dievs mūs pārbauda. „Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu.” [Ps.14:2]

Ko Dievs atrod? Ko Viņš ierauga? „Viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena.” [Ps.14:3] Nav nekā laba, nav iemesla apžēlošanai. Neder pat tas, ka esam paša Dieva radīti. Dievs taču mūs radīja svētus un bezgrēcīgus, tomēr cilvēki savas vainas dēļ ir atkrituši. Vienīgais iemesls apžēlošanai ir Debesu Tēva mīlošā sirds. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. [Rom.5:8]

Kad noziedznieks vai viņa labvēlis iesniedz prezidentam apžēlošanas lūgumu, viņi nevar būt pārliecināti par lēmumu. Viņam šaubās un pārdomās ir jāgaida – izdos vai neizdos prezidents apžēlošanas aktu. Procedūra ir sekojoša – visupirms lūgums, tad lēmums.

Kad mēs lūdzam Dievam savu grēku piedošanu, mums nenākas šaubīties. Dievs jau mūs ir apžēlojis. Mēs katru dienu varam lūgt Dievam savu grēku piedošanu ticot, ka Dieva žēlastība jau ir dāvāta. Dievs mūs apžēloja pirms mēs to vispār bijām spējīgi lūgt. Mēs turpinām lūgt, jo Dievs ir žēlīgs un žēlsirdīgs. Dieva valstībā secība ir šāda – visupirms žēlastība, pēc tam mūsu lūgšana.

Lūgums var iežēlināt prezidentu. Mūsu lūgšana neiežēlina Dievu, nedz liek tam parādīt žēlastību. To paveic vienīgi Jēzus Kristus upuris un aizlūgumi.

Prezidents var apžēlot, saņemot atzinumu no Valsts prezidenta Kancelejas apžēlošanas dienesta, kas noskaidro notiesātās personas attieksmi pret tās apžēlošanu un pieprasa no tiesas, prokuratūras, policijas un citām valsts un pašvaldību iestādēm nepieciešamās ziņas. Savukārt, Dievam nevajag nekādu atzinumu.

Prezidentam jārīkojas saskaņā ar likumu. Dievs ir pilnīgi brīvs un pāri pār visu.

Reizēm sabiedrība var iebilst prezidenta apžēlošanas lēmumam. Kad Dievs apžēlo, nevienam nav tiesību paust neapmierinātību.

Pēc dabas mēs esam tādi, ka nepieļautu lielam grēciniekam lūgt un ticēt visu grēku piedošanai ticībā Jēzum Kristum.

Lai arī kas cilvēks būtu šajā pasaulē – ikvienam ir tiesības – ne sevis un savu nopelnu dēļ, bet pateicoties Dieva vārdam – saņemt visu grēku atlaišanu Jēzus Kristus dēļ. Diemžēl, ļoti daudz cilvēku noraida Dieva žēlastību, kur nespēj nomākt pat grēku daudzums, jo „kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” [Rom.5:20]

Prezidents nedrīkst apmierināt pilnīgi visas prasības. Patiesībā, pozitīvu lēmumu ir pavisam maz, jo masu apžēlošanas var apdraudēt gan kārtību valstī, gan cieņu pret likumu. Dieva valstībā ir pavisam savādāk. Dievs var piedot septiņdesmit reiz septiņas reizes, [Mt.18:22] bezgalīgi, pastāvīgi un nepārtraukti. Varētu domāt, ka Dieva valstībā ir sagruvusi kārtība un ļaunums svin uzvaru. Tas gan tiesa, ka jau apustuļiem nācās brīdināt no žēlastības ļaunprātīgas izmantošanas un no ļaunuma piesegšanas ar evaņģēlisko brīvību. Bet ne jau žēlastība pie tā noveda. Tam iesmesls bija neticība žēlastībai.

Apustulis Pāvils māca, kāda ir pareiza žēlastības lietošana vēstulē Titam. „Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” [Tit.2:11-12]