Dieva karapulki

“Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās. Un, tos ieraudzījis, Jēkabs sacīja: “Šī ir Dieva karapulka nometne.”” [1.Moz.32:2-3]

Ar šiem vārdiem tēvs Jēkabs ļauj saprast, ka viņš ir priecīgs un triumfē, jā, ir iemantojis mierinājumu un kļuvis brīvs no raizēm, jo pats Dievs viņam devis mieru. Tas ir, it kā Jēkabs gribētu sacīt: nu man parādās eņģeļi, debesis man uzsmaida, negaiss un ziema it garām, un atspīd ļoti jauka, spoža gaisma.

Taču tā ir liela un brīnumaina gudrība, ka Jēkabs spēj atpazīt eņģeļus, kas viņam parādījušies, un nosauc tos par mūsu Kunga Dieva karapulkiem. Vai tad Dievam šeit, uz zemes ir karapulki? Patiesi, Jēkabs tā nosaucis visus eņģeļus.

Ebr.1:14 eņģeļi raksturoti tā: “Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāiemanto pestīšana?” Eņģeļi nav dievi vai dievietes, bet kalpi, kas pārvalda visu pasauli, to labā, kuriem jāiemanto mūžīgā dzīvošana.

Īsi sakot – viss, kas vien ir Debesīs un virs zemes, ir iedibināts un vērsts uz to, lai tiktu pulcināti taisnie un tiktu piepildīts to skaits, kam jāiemanto pestīšana. Tā ir īsta Debesu mācība; cilvēka prāts un gudrība neko nemāca par to, ka šajā dzīvē ar svēto eņģeļu kalpošanas palīdzību tiek pārvaldītas valstis, uzturēta laicīgā un mājas kārtība, un, galu galā, viss, kas atrodams šajā pasaulē.