Dvēseļkopējs stāv “Kristus vietā”
Dvēseļkopējs, kurš zina, ka viņš ir Kristus vietā un viņam pārvaldīšanā uzticēti garīgie līdzekļi, kuros darbojas pats Dievs, būs rezervēts pret savu “es” un rūpīgi raudzīsies, lai Dieva darbu šajos viņam uzticētajos līdzekļos viņš neuzskatītu par savu darbu un nerezervētu sev kā savu nopelnu.
Kā gans Tā Kunga viņam uzticētajā ganāmpulkā viņš analītiski nejautās, ko cilvēks domā, kas viņam vajadzīgs, lai pats labāk justos, bet gan no Dieva vārda viņš zinās un direktīvi arī pasacīs, ko Dievs vēlas un dara.
Izejot no tā, īstā dvēseļkopšana ir īstā paraklēze, un tas ietverts šā vārda nozīmē, kas norāda uz Svētā Gara darbību trīs veidos: pamācīšanu, mierināšanu un vietniecību.
Caur Bauslību un Evaņģēliju, kurā darbojas Dieva vārds, cilvēku problēmas netiks pārrunātas un risinātas, bet gan cilvēks tiks sagatavots tam, lai viņš apzinās sevi esam Dieva priekšā. Bauslība viņam rāda pareizo ceļu, tā vada arī uz grēka atziņu un nožēlu par to, kas mums nav izdevies.
Protams, ļoti bieži tas var novest arī pie cilvēka nocietināšanās. Tā mērķis tomēr ir tiem, kuriem ir drosme grēkus nožēlot, pasludināt piedošanu un tās saņemšanu Jēzus Kristus Vārdā. Tas arī ir “grēknožēlas prieks” (vācu evaņģēliskais teologs Jūliuss Šnīvinds par Lk 15), un tas ir kas cits nekā psihoanalītiskā iekšējo problēmu un traucējumu atspoguļošana. Gan no savas pieredzes, gan arī no dvēseļkopšanas mēs zinām, ka mēs, cilvēki, neko nedarām labprātāk, kā attaisnojam, aizstāvam un pat meklējam atzinību saviem grēkiem.
Patiesā dvēseļkopšana neatrisina problēmas ar analītiskiem paņēmieniem, bet ved pie grēknožēlas, atgriešanās no grēkiem, pie grēku piedošanas, un tādējādi tā darbojas kā cilvēka Kristības un Svētā Vakarēdiena dāvanas atjaunošana.
Līdzīgās e-publikācijas