Respekts noslēpuma priekšā

Tas, ka mūsu modernajā dzīvē nav noslēpumu, tas ir mūsu pagrimums un mūsu nabadzība. Cilvēciskā dzīve ir tik daudz vērta, cik tā ietver respektu noslēpuma priekšā.

Cilvēkā ir tik daudz bērna, cik viņš godina noslēpumu. Tāpēc bērniem ir tik atklātas, atmodušās acis, tādēļ, ka viņi zina, ka viņus aptver noslēpumi. Viņi vēl nav tikuši galā ar šo pasauli, viņi vēl nemāk tā caursisties un apiet noslēpumus kā mēs. Mēs sagraujam noslēpumu, jo jūtam, ka mēs šeit nonākam pie mūsu esamības robežas, jo mēs vēlamies valdīt un būt kungi pār visu, un mēs nevaram valdīt pār noslēpumu.

Dzīvot bez noslēpuma nozīmē neko nezināt par noslēpumu mūsu pašu dzīvē, par citu cilvēku noslēpumu, par pasaules noslēpumu, tas nozīmē iet pāri mūsu pašu, cilvēku un pasaules apslēptajam, tas nozīmē palikt virspusē, tas nozīmē pasauli ņemt tikai tik tālu nopietni, cik tālu tā var tikt aprēķināta un izlietota, tas nozīmē neiet aiz rēķināšanas un lietošanas pasaules. Dzīvot bez noslēpumiem nozīmē nemaz neredzēt izšķirošās pasaules norises vai tās pat noliegt.