Pārliecība, ka esi Dieva bērns

Paļāvības pilnais dievbērnības gars ir garīgās dzīves viduspunkts, no kura izriet viss labais. Bez tā viss ir miris un auksts, nespēcīgs un paverdzināts.

Šāda dievbijība nevar rasties citādi, kā vispirms nākot pie ticības un sadraudzības ar Dievu. Tāpēc Kristus spēcīgi sludina, ka nekas cits mūs neizglābs, ja nebūsim nākuši ar Viņu vienībā un sadraudzībā. Kad mūsu Kungs stāstīja līdzību par pēdējo tiesu, tad tādiem mācekļiem, kas nebija īsti mācekļi, un tādām kāzu līgavām, kas bija muļķīgas un nesaprātīgas, Viņš pavisam skaidri sacīja: “Es jūs nepazīstu!” (Mt.25:12).

Ko tas nozīmē? Vai Viņš tiešām nepazīst visas Savas radības? Ne zvirbulis taču nekrīt zemē bez Debestēva ziņas. Pat Dāvids (Ps.139) saka: “Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? ..Ja man būtu rītausmas spārni un nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka. ..Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli.” – Ko gan tas nozīmē, kad Viņš saka: Es jūs nepazīstu? Jā, ko gan citu kā vien to, ka tie nav dziļāk Viņu iepazinuši un nav nākuši vienībā ar Viņu. Tie nav kļuvuši par Jēzus draugiem un pazīstamajiem.

Mateja evaņģēlijā (7:22-23) Kristus saka: “Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs, Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Mateja evaņģēlijā (25:12) Viņš saka, ka uz nesapratīgo jaunavu saukšanu aiz kāzu zāles durvīm: “Kungs, kungs, atdari mums!” – Tas viņām atbildēja: “Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu!”

To pašu skaidrojumu dzirdam arī Lūkas evaņģēlijā (13:25–27). Padomā: tikpat labi Viņš taču būtu varējis lietot daudz spēcīgākus nosodījumus vai, piemēram, teikt: jūs esat pārkāpuši manus baušļus vai minuši kājām manas asinis! Un tomēr nē, Viņš saka: Es jūs nepazīstu! Tas katrā ziņā ir zīmīgs apliecinājums tam, cik izšķiroši svarīgi šajās paļāvības pilnajās attiecībās ir pazīt savu Glābēju.

Tas pats, lai gan slēptākā veidā, ir redzams arī lielās tiesas dienas ainā Mateja evaņģēlijā (25:31–46), kur Jēzus tikai uzskaita darbus un beigās piebilst, ka “to jūs esat Man darījuši”. Ievēro, ka galvenais šī teksta arguments ir apkopots beigu slēdzienā: to visu jūs esat darījuši Man, proti, jūs Mani esat mīlējuši tā, ka Manis dēļ esat mīlējuši un kalpojuši Maniem brāļiem. Tātad nevis paši darbi, bet darbu motivācija, kura balstās mūsu sirds attieksmē pret Pestītāju, izšķir to, vai tas ir svētīgs vai nav. Viss mūsu darbs un veikums patiesā nozīme ir – Kristus nopelns.

Taču mūsu Kungam rūp, lai mēs pastāvīgi paliekam šajā nabaga grēcinieka stāvoklī pie Jēzus kājām. Tas ir redzams būtiskajos vārdos, ko Jēzus saka Efezas draudzei: “Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību” (Atkl.2:2–4), proti, lai tā būtu pēc žēlastības alkstoša, satriekta grēcinieka dvēsele, kura kā ubags pie kājām lūdz grēku piedošanu. – Kam daudz piedots, tas daudz mīl (Lk.7:47).

Redzi, kādu liecību pats Kristus devis Efezas draudzes mācītājam par viņa garīgo skatījumu, viņa degsmi, darbu un viņa ciešanām Jēzus vārda dēļ! Un tomēr Viņš to atmet, tāpēc ka šis cilvēks nav paturējis pirmo mīlestību un žēlastību alkstoša grēcinieka attieksmi pret Glābēju. Te redzam, ka mūsu Kungs galvenokārt vēlas cilvēkos redzēt ticības atgriešanos un pieķeršanos Viņam, kas rada sirsnīgu draudzību un kopību ar Viņu.

Otrkārt, paļāvības pilnās attiecībās ar Glābēju ir arī visas kristietības galvenais spēks, lai darītu labus darbus un panestu ciešanas. Šādas attiecības ir jebkura īsta svētuma un Dievam tīkamas dzīves avots. Cik gan vāja, verdziska, smagnēja, slābana un nespēcīga kristietība ir vērojama tajos, kam nav šīs ticības pārliecības un tuvās attiecības ar Dievu! Viņiem gan ir labas domas, ieceres un nodomi, bet nekas labs tur nesanāk, jo tie paliek pastāvīgā pasaules un miesas kārību verdzībā, tā ka velns tos sagūstītus ved pēc sava prāta un patikšanas. Šajos cilvēkos nav Dieva Gara.

Pat tur, kur cilvēks ir iededzies ticībā, izsalcis un izslāpis, bet vēl nav pabarots, vai arī tur, kur pieredzējušiem kristiešiem evaņģēliskā drosme ir izsīkusi, kur ticība kļuvusi smagnēja un rutinēta, – tur vienmēr valdīs grēka nespēks un verdzība, tur cilvēks visās lietās būs vājš, vārgs un nedzīvs. Tur vairs neskanēs ticības apliecināšana, sirds taps tukša un auksta, lūgšana kļūs smagnēja un nespēcīga. Tas tāpēc, ka sirds nav iemantojusi pašu lielāko dārgumu un nav tikusi piepildīta, jo šai sirdij nav īstā Drauga pāri citiem draugiem. Tādēļ tā drīz vien atgriežas pie grēka un tukšības. – Vai tā nenotiek visur tur, kur dvēsele neiepazīst īstu ticību un turpina vilkt verdzības jūgu (2.Kor.6:14)?

Taču, kad ticība ir nonākusi pie priecīgas pārliecības par dievišķo apžēlošanu un paļāvības pilnas draudzības ar savu Glābēju, tad uzreiz to piepilda dzīvība, labprātība un spēks, kā arī priecīga slavēšana un ticības apliecināšana, steidzīga atraisīšanās no pasaules un netaisnības! Tieši to Kristus (Jņ.15:4-5) gribēja teikt, sacīdams: “Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ..Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu.” Un Jānis raksta šādi: “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4).

Cik gan nozīmīgi ir vispirms saņemt šo spēku, kas dara iespējamu svēttapšanu, ticības apliecināšanu, atraisīšanos no pasaules un tāpat arī – pacietību un spēku ciešanās! Cik būtiski un nepieciešami ir iegūt pilnīgu pārliecību par žēlastību un būt iekšējā ticības vienībā ar Glābēju! Jā, cik būtiski un nepieciešami ir saglabāt patieso Dieva bērna paļāvību, ko apustulis te sauc par “dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” – Vai mums katram nebūtu īstais brīdis apstāties un pajautāt Dieva vaiga priekšā: vai man ir šis paļāvīgais dievbērnības gars un iekšēja liecība, ka esmu Dieva bērns?