Cīņa, kas norisinās mūsos pašos

Karš ir beidzies – velns un viņa ļaunie kalpi ir uzvarēti ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu Golgātā –, tomēr cīņa turpinās.

Kristieši dzīvo laikmetu vidū. Kristus ir atnācis. Kristus nāks vēlreiz. Lai gan ļaunā armijas ir sakautas, šo nepiekāpīgo zaudētāju neatlaidīgie uzbrukumi turpinās. Viņu tirānija bieži vien balstīta uz radošiem mēģinājumiem pārliecināt baznīcu, ka viņiem joprojām ir vara. Baznīcas eņģeliskie vadītāji – garīdznieki – par mērķi tiek izvēlēti biežāk nekā citi. Saskaņā ar savu dievišķo gudrību un suverēno plānu attiecībā uz cilvēci visvarenais Dievs pieļauj, ka dēmoniem ir šāda brīvība līdz Kristus otrajai atnākšanai, kad “lielais pūķis” jeb “vecā čūska” (Atkl.12:9) tiks uz visiem laikiem padzīta.

Viens no baznīcas svarīgākajiem dievkalpojumiem ir Lieldienu vigīlija Klusajā sestdienā. Šis dievkalpojums lielākoties norit runātā veidā. Pieklusinātā telpas apgaismojumā – ar vienu sveci, kas apgaismo sakrālo telpu, – tiek pasludināti vārdi, kuri pauž vēsturisku un objektīvu patiesību. Liturģistu tikpat kā nevar saredzēt. Dieva vārds izskan ēnā. Galu galā “gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma” (Jņ.1:5).

Tā kā šī vigīlija rada pārtraukumu mūsu svētku nedēļas nogalē un daudzi kristieši uzskata, ka Klusajā nedēļā ir jau pietiekami daudz laika pavadījuši baznīcā, tā bieži vien ir slikti apmeklēta. Un tā daži ticīgie un eņģeļu pūlis svin tukšo kapu un augšāmcelšanos vēl pirms Lieldienu saullēkta. Mūsu augšāmceltais Kungs fiziski nokāpa ellē (kā mēs to apliecinām Apustuļu ticības apliecībā) nevis ciest vēl lielākas mokas un vardarbību, bet pasludināt Savu uzvaru un atbrīvot elles gūstekņus. Jēzus izjauc velna pāragri sarīkoto uzvaras ballīti.

Šis dievkalpojums sastāv no vairākiem Vecās Derības lasījumiem par dievišķo atbrīvošanu, un tie visi ir kā priekšvēstnesis tam, kādā veidā Jēzus mūs atbrīvo no ļaunuma šodien. Viņš tiek pasludināts par gaismu, kas ienāk tumsā kā viena svece, kura, caurstrāvodama vāji apgaismotās telpas tumsu, tiek nesta uz altāri un novietota zem krusta. Bez upura nav gaismas. “Tas Kungs ir Dievs, Viņš ir mūsu gaisma. Izraisiet deju vijas, greznojieties paši ar vītnēm un zaļumiem un greznojiet tā arī altāri līdz pat tā ragiem!” (Ps.118:27)

Lieldienu vigīlijā nav vietas romantismam, ideālismam vai sentimentalitātei. Savā drosmīgajā apņēmībā pasludināt Kristus godības gaismu tā atsakās noliegt tumsas pastāvēšanu. Tā nojauc jebkādu perfekcionismu vai nereālistiskas cerības attiecībā uz kalpošanu. Tā rēķinās ar to, ka visu atpestīto un svētdarīto dzīvi turpina ieskaut grēks, ciešanas un satricinājumi. Tomēr gaisma pastāv un nekad neizdziest.

Gaisma izgaismo tumsu, taču svētnīca tā arī paliek tumša. Tā simbolizē mūsu pašu nemierīgo eksistenci starp pretējām garīgajām dimensijām. Pēdējā dienā mēs piedzīvosim uzvaru pār elles spēkiem. Līdz tam mēs dzīvojam paradoksā. Dievs mūs sauc par svētajiem, bet mēs jūtam tikai savu grēku. Mēs esam svēti, bet ciešam. Mēs samierinām šīs pretrunīgās realitātes ar ticību. Mēs ticam. “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā..” (1.Kor.13:12)

Mūsu acis redz Lielās piektdienas asiņaino cīņu. Mēs vēlamies bēgt uz Lieldienām. Tā vietā mums būtu jāpaliek. Jo tieši Kristus ciešanās mēs sastopamies ar uzvaru. Mūsu pašu pieredze ir Kristus pieredzes mikrokosmoss: arī mūsu uzvaras bieži vien ir apslēptas.

Eņģeļi to redz no augšas. Viņi zina, ka par iznākumu mums nav jāuztraucas. Kad uz savu kalpošanu raugāmies no šī debesu skatpunkta, mums nav ko baidīties.

Neraugoties uz sakāvi, dēmoni turpina smagi nopūlēties. Viņi zina, ka viņu laiks ir īss, tāpēc cenšas aizvest uz elli pēc iespējas vairāk dvēseļu. Šī cīņa norisinās mūsu sirdī un dzīvē, kā arī mūsos pašos.