Nama jaunais saimnieks – Kristus

“Kad es to, ko esmu noārdījis, atkal uzceļu, es kļūstu par pārkāpēju.” [Gal.2:18]

Tas ir, it kā Pāvils gribētu sacīt: es neesmu sludinājis tā, it kā domātu atjaunot to, ko pats reiz esmu noārdījis. Ja es tā darītu, tad ne tikai būtu velti strādājis, bet arī pats kļūtu par pārkāpēju un sagrieztu visu kājām gaisā, kā to mēdz darīt viltus apustuļi, tas ir, es žēlastību un Kristu atkal pārvērstu par Bauslību un Mozu, un otrādi – no Bauslības un Mozus censtos izveidot žēlastību un Kristu.

Pildīdams Evaņģēlija amatu, esmu salauzis grēku, skumjas, dusmību un nāvi, jo es esmu mācījis tā: cilvēk, tava sirdsapziņa ir pakļauta Bauslībai, grēkam un nāvei; no šīs pakļautības tu nespēj atbrīvoties ne ar cilvēku, ne eņģeļu spēkiem.

Taču nu nāk Evaņģēlijs – tas apsola grēku piedošanu Kristū, kas ir atcēlis Bauslību, iznīcinājis grēku un nāvi. Tici Kristum, tad kļūsi brīvs no Bauslības lāsta, no grēka un nāves tirānijas; ticēdams tu kļūsi taisns un iemantosi mūžīgo dzīvību.

Tā es ar Evaņģēlija pasludinājumu esmu salauzis Bauslību, lai tā vairs nevarētu valdīt pāŗ sirdsapziņu. Kad namā ienāk jaunais saimnieks, Kristus, kas grib tur dzīvot viens pats, tad vecajam nama iemītniekam, Mozum, ir jāatkāpjas un jādodas kaut kur citur. Te vairs nav nekā cita – tikai žēlastība, taisnība, prieks, dzīvība, tikai bērnišķīga paļāvība uz samierināto, labvēlīgo un žēlīgo Tēvu – Kristus dēļ.

Vai tad lai es padzītu Kristu un izpostītu Viņa Valstību, ko ar Evaņģēlija pasludinājumu esmu dēstījis sirdīs, lai atkal uzceltu Bauslīas un Mozus valstību? Tieši tā notiktu, ja es mācītu, ka pestīšanai ir nepieciešama apgraizīšana un Bauslības ievērošana.