Kad baznīca pārstāj būt par baznīcu
Apgalvojums, ka kādam citam “trūkst ticības”, baznīcas iekšējos strīdos tiek uzskatīts par smagu noteikumu pārkāpumu, lai gan ir grūti pasacīt, kas tieši ar to ir domāts. Jo lielākoties ir gan tā, ka šī cita cilvēka ticība netiek apstrīdēta, bet ka šis konkrētais cilvēks aizstāvoties apgalvo, ka viņa ticība tiek noliegta.
Šeit tad arī parādās tas, cik delikāts novads ir ticis skarts, apzināti vai neapzināti, un ka ir izsmeltas sarunas iespējas. Tiek izvirzītas prasības pēc ticības un apziņas aizsardzības, vai arī tiek norādīts uz to, ka nosodījumi un atraidīšana pieder pagājušajiem laikiem. Tāpēc ir saprotams, ka izteikumi šajā virzienā tiek ne vien jūtīgi uztverti, no tiem arī rūpīgi cenšas izvairīties, kas, protams, nenozīmē to, ka nošķiršanās faktiski notiek – ne tikai tāpēc, ka ceļi pašķīrušies, bet gan ka notikusi atteikšanās no pamatiem, ka tie aizstāti ar citiem.
Tomēr konstatējums, ka baznīca vairs nav baznīca, nedrīkst palikt emociju vai morāles līmenī, tam jābūt teoloģiski pamatotam un attaisnotam, un pie tam dažu labu virspusīgu novirzi var pārbaudīt un, iespējams, no tās arī izvairīties.
Patiesas un nepatiesas baznīcas nošķiršanas piemēru satur reformācijas laika dokuments, Lutera Šmālkaldes artikuli, kur atrodam asus formulējumus:
Mēs neatzīstam, ka viņi būtu baznīca, un viņi tādi arī nav, un mēs arī negribam dzirdēt, ko viņi baznīcas vārdā pavēl vai aizliedz..
Tālāk tiek uzskaitītas principiālās un atšķirīgās pazīmes – pēc ticības apliecības – “es ticu uz vienu svētu kristīgu baznīcu”, pie kam tiek secināts:
Šis svētums nepastāv kora kreklos, platēs, garos svārkos un viņu ceremonijās, ko tie sagudrojuši pāri Svētajiem Rakstiem, bet gan Dieva vārdā un īstā ticībā.
Noraidošais konstatējums nav nekāds no ārpuses nācis secinājums, kur tiktu apcerēti kādi gaumes vai stila jautājumi, vai kaut kādas politiskas nostādnes vai virzieni. Runa šeit ir par to, kas baznīcu dara par baznīcu, bez kā tā baznīca nevar būt. Un, izrādās, cīņa par patiesu un pret nepatiesu baznīcu pirmām kārtām norisinās nevis starp dažādām baznīcām, bet gan baznīcas sadraudzes iekšienē,. Tā ir skarba patiesība, bet, acīmredzot, tas ir neizbēgami. Taču šeit galvenais, no kā atkarīgs viss, ir atrast patiešām izšķirīgas atšķirības. Jo vēsturē un tagadnē ir konstatējami daudzi citi iemesli, kas ir par iemeslu tam, ka notiek nodalīšanās starp kristiešiem un baznīcā.
Tādēļ tam, kurš jautā par patiesas un nepatiesas baznīcas atšķirībām, jāzina, ka runa šeit nav vienkārši par nodalīšanos, bet arī par atšķirībām starp nevajadzīgu un vajadzīgu nodalīšanos. Bez tam viņam arī jāzina, ka šādas nodalīšanās baznīcā kā garīgā sadraudzē pilnīgi noteikti notiek ar Gara spēku. Arī šeit jāatceras tas, kas sacīts 1.Kor.11:19.
Ieskaties