Dieva tiesa vienmēr parādās, kad kaut kas nav kārtībā
Daudzās valstīs kristiešu draudze dzīvo ne vien mierā, bet arī labklājībā, un par to mēs varam būt pateicīgi.
Taču zīmīgi ir tas, ka, tieši raugoties uz šo mieru un labklājību, atkal un atkal rodas iemesli raizēm par to, kā šādos apstākļos — sabiedrības radikālu pārmaiņu apstākļos, pirmām kārtām tās sekularizācijas dēļ vai arī plurālistiskā pasaules uzskata dēļ — baznīca vispār var pastāvēt.
Vēsturē mums ir dažs labs piemērs, kad kristīgā baznīca ne tikai izplatās, ir arī piemēri tam, kā tā izzūd un ka plaši novadi iet zudumā. Mazāzijā, mūsdienu Turcijas teritorijā, Sīrijā, Ziemelāfrikā pirmajā gadu tūkstotī plaši dominēja kristietība, un daudzi nozīmīgi teologi ir nākuši no šiem apvidiem. Šodien tur pārsvarā ir islāms. Kristīgā baznīca, šķiet, izzūd aizvien vairāk arī Eiropas zemēs.
Bet, ja mēs šeit paraudzīsimies uz apustuļu stāstiem, uz notikumiem, par ko tie runā, tad redzēsim, ka šī Dieva tiesa vienmēr parādās tur un tad, kad kaut kas nav kārtībā ar paklausību Dievam un paļaušanos uz mūsu Kunga apsolījumu. Tad tiek pārmainīti negrozāmie baušļi, tie tiek aplami interpretēti vai tieši atcelti. Un tad – tas minams pirmām kārtām — vairs neuzticas Kunga apsolījumam “..un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mt.16:18) Tad mēģina atrast savu līdzekļus, kam jānodrošina baznīcas pastāvēšana, mēģina likt lietā visus iespējamos līdzekļus, arī zobenu, lai to aizstāvētu.
Līdzīgās e-publikācijas