:: e – BAZNICA ::

Pakļauti Dieva dusmībai

Apustulis ir sacījis: “..[Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam vispirms un arī grieķim.” (Rom.1:16) Tie nav neskaidri vai divdomīgi vārdi. Jūdiem un grieķiem, tas ir, visiem cilvēkiem, ir vajadzīgs Evaņģēlijs, Dieva spēks, lai viņi ticētu un tiktu izglābti no dusmības, kas ir jau atklājusies.

Saki, lūdzams, vai gan tas, kurš bez kādas izšķiršanas šādā veidā raksturo jūdus, kuri bija stipri savā taisnībā, Dieva Bauslībā un brīvās gribas spējās, sacīdams, ka viņi ir tukši, ka viņiem vajadzīgs Dieva spēks, lai tie tiktu izglābti no Dieva dusmības – vai gan viņš varētu neuzskatīt, ka šie cilvēki ir pakļauti dusmībai? Kādus cilvēkus tu varētu parādīt, apgalvojot, ka viņi nav pakļauti Dieva dusmībai, ja esi spiests ticēt, ka paši izcilākie ļaudis šajā pasaulē, proti, jūdi

Un tālāk – kuri no jūdiem un grieķiem varētu tikt uzskatīti par izņēmumu, ja Pāvils bez kādas izšķiršanas tos visus saņem kopā vienā vārdā un pakļauj vienam un tam pašam spriedumam? Vai gan ir ticams, ka abās šajās izcilajās tautas nav bijis cilvēku, kuri centušies dzīvot godājamu dzīvi? Vai neviens nav centies pielietot savas brīvās gribas spēkus? Taču Pāvils par to visu nemaz neraizējas, bet saka, ka visi ir pakļauti Dieva dusmībai. Visus viņš nosauc par bezdievīgiem un netaisniem.

Šie Pāvila vārdi pavisam skaidri un spēcīgi norāda, ka brīvā griba jeb labākie centieni visos cilvēkos – lai cik tie būtu ievērojami ar savu Bauslību, taisnību, gudrību un visiem tikumiem, tomēr ir bezdievīgi, netaisni un pelnījuši Dieva dusmību. Citādi Pāvila skaidrojumam nebūtu nekāda spēka; ja tam ir spēks, tad viņa dalījums nepieļauj nekādu starpstāvokli. Pāvils apsola pestīšanu tiem, kuri tic Evaņģēlijam, bet pārējiem – Dieva dusmību. Viņš parāda ticīgos kā taisnos, bet neticīgos – kā bezdievjus, netaisnus un Dieva dusmibai pakļautus. Apustulis grib sacīt: taisnība, kura ir spēkā Dieva priekšā, tiek atklāta Evaņģēlijā, proti, tā nāk no ticības, tātad visi cilvēki ir bezdievīgi un netaisni.

Dievs rīkotos muļķīgi, ja atklātu cilvēkiem tādu taisnību, kura tiem jau būtu pazīstama vai kuras iedīgļi viņos jau būtu atrodami. Taču Dievs nav ģeķis un atklāj cilvēkiem taisnību, kas ved uz pestīšanu, tātad ir acīmredzams, ka brīvā griba pat pašos izcilākajos cilvēkos ne tikai nespēj neko darīt un panākt, bet arī nezina, kas ir taisnība Dieva priekšā. Var būt vienīgi tā, ka taisnība, kura ir spēkā Dieva priekšā, tiek atklāta nevis izcilākajiem, bet pašiem necilākajiem ļaudīm.