:: e – BAZNICA ::

Cik reizes jāiet pie Dievgalda?

No Altāra sakramenta iedibināšanas vārdiem “To dariet … Mani pieminēdami” izriet, ka Sakraments ir jāsaņem bieži.

Tā kā Altāra Sakramentā komunikanti sastopas ar pašu Kristu, saņem Viņa dāvanu grēku piedošanu un tiek stiprināti gan garīgi, gan fiziski, tad saprotams ir arī tas, ka velns darīs visu iespējamo, lai aizkavētu kristiešus šīs dāvanas saņemt. Īpaša velna viltība ir tā, ka viņš cenšas ticīgos pārliecināt, ka tie nav cienīgi Sakramentu saņemt un ka tiem vajadzētu vēl kādu laiku, lai pienācīgi sagatavotos.

Šeit mums ir jāatceras katehisma mācība, ka patiesi cienīgs saņemt Sakramentu ir nevis tas, kas gatavojies ārīgi, tas ir, gavējot utt., bet tas, kas tic Kristus vārdiem, ka Sakramentā saņemam Viņa miesu, kas par mums nāvē nodota un Viņa asinis, kas par mums izlietas grēku piedošanai. Tātad galvenais priekšnosacījums Sakramenta saņemšanai ir fakts, ka atzīstam sevi par grēciniekiem un ticam grēku piedošanai, ko Kristus Sakramentā sniedz. Ja šī lieta tiek ņemta vērā, tad arī gavēšana un cita miesas disciplīna ir labi un noderīgi veidi kā gatavoties līdzdalībai Altāra Sakramentā.

Tā kā Altāra sakraments sniedz tik lielu svētību, tas kopš seniem laikiem Kristus baznīcā ir ticis svinēts katru svētdienu un uzskatīts par dievkalpojuma kulmināciju un kristīgās draudzes sirdi. Tādēļ mācītāja uzdevums ir sprediķot par Altāra Sakramentu un mācīt par to un mudināt to saņemt iespējami bieži.

Taču jāatceras ir arī tas, ka nevienu nedrīkst spiest saņemt Sakramentu, bet tā baudīšana arvien ir brīvprātīga lieta. Mācītājam par grēka nopietnumu un Sakramenta svētību ir jāsprediķo un jāmāca tā, lai ikviens pats labprātīgi steigtos baudīt Kristus miesu un asinis, bet pārmest draudzes loceklim, ka tas katru svētdienu nesaņem Sakramentu, nebūtu pareizi.

Mums vajadzētu arī atcerēties, ka Altāra sakramenta baudīšana prasa ne tikai personisku dievbijību, bet arī vienprātību un saskaņu draudzes locekļu starpā un vienprātību kristīgās mācības izpratnē. Pretējā gadījumā Kristus miesa un asinis var nest mums nevis cerēto svētību, bet sodu slimības un pat nāvi. Mācītāja uzdevums ir palīdzēt draudzes locekļiem sagatavoties Sakramenta baudīšanai un viņam arī jārūpējas, lai pie Sakramenta nenāktu tādi cilvēki, kas nezina katehismu, to nicina, vai izplata tam pretējus uzskatus un mācības.

Pie Sakramenta baudīšanas nedrīkst pielaist arī tādus draudzes locekļus, kas publiski ir grēkojuši pret Dieva baušļiem un nav grēkus nožēlojuši. Gadījumā, ja pie Dievgalda tiek pielaists jebkurš, neatkarīgi no tā, kam viņš tic un kāda ir viņa dzīve, tad šāds pasākums nav uzskatāms par Altāra Sakramentu Jaunās Derības izpratnē. Altāra Sakraments ir arī cieši saistīts ar sprediķošanu un mācību.

Ja, piemēram, par Sakramentu netiek sprediķots saskaņā ar tā iedibināšanas vārdiem un netiek apliecināta Kristus miesas un asiņu reālā klātbūtne Sakramenta maizē un vīnā un ļaudis aicināti pirms Sakramenta baudīšanas nožēlot savus grēkus un ticēt piedošanai, arī tad ir apšaubāms Sakramenta autentiskums. Draudzes locekļus vajadzētu arī mudināt saprast, ka Altāra Sakraments un tas, ko mēs tur saņemam nav pati par sevi saprotama lieta, ko varam baudīt tikai ieraduma pēc. Altāra Sakraments ir brīnums, ne ar ko nepelnīts brīnums, kurā pats Dievs nāk pie grēciniekiem, lai tos glābtu, svētītu, stiprinātu un pasargātu šaurajā ceļā uz debesīm. Tādēļ pie Sakramenta mēs ejam gan ar bailēs drebošu, gan pateicības un prieka pilnām sirdīm.