Tu redzi arhīvu par Altāra Sakraments
Ja kāds saka: “Es gan ticu, ka Dieva Tā Kunga sacītie vārdi ir mūžam patiesi, jo Viņš nemelo, taču es īsti nesaprotu, ko Viņš ar tiem domājis. Es zinu, ka dažkārt vārdiņš “ir” Svētajos Rakstos nozīmē to pašu ko “attēlo un simbolizē”, un diezgan daudzi to saprot tieši šādi.”
Tur, kur tiek pareizi mācīts par Kristību, tiek ari pareizi sludināts Evaņģēlijs. Jo šis sakraments satur visu Evaņģēliju: Kristus nāvi un augšāmcelšanos grēku nožēlošanā un ticībā debesu mantības, bezgrēcības, svētlaimības iegūšanu nākamībā. Tas pats attiecas uz altārsakramentu.
Luters un citi mūsu baznīcas teologi vienmēr sekoja seno baznīctēvu mācībai, ka “sakramenta daba nepiemīt nekam, kas ir ārpus Kristus iedibinātā sakramenta lietojuma“, tas nozīmē – Svētais Vakarēdiens tikai tad tiek lietots cienīgi, ja to lieto tā, kā Kristus to ir iedibinājis: kad tas tiek izdalīts un ar muti saņemts, turklāt abos veidos – tiek saņemta gan Kristus miesa, gan asinis; ja Sakraments tiek lietots citādi, tā ir sakramenta zaimošana.
Visi Svētajos Rakstos minētie vēsturiskie notikumi pierāda, ka laipnais, žēlsirdīgais Dievs savā pāriplūstošajā žēlastībā līdz ar savu vārdu dod arī ārēji redzamu zīmi un darbu, lai ar tās kā ar sakramenta palīdzību cilvēkiem atgādinātu un ļautu jo drošāk ticēt, ka Dievs grib būt viņiem žēlīgs un labvēlīgs.
Svētajos Rakstos šis sakraments tiek dēvēts par “Tā Kunga mielastu` (1.Kor.11:20) vai “Tā Kunga galdu” (1.Kor.10:21).
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)