Patiesais brīnums

Noklausies šo e-publikāciju

Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. [1.Kor.11:23-32]

Klusajā nedēļā pirms Lieldienām kristīgā baznīca svin Zaļo Ceturtdienu. Tā bija diena – īsi pirms Kristus krustā sišanas notikuma, kad Jēzus nelielā mācekļu pulkā atstāja pēdējo novēlējumu pirms savas nāves. Šajā nopietnajā brīdī, kad Viņš zināja, kas Viņam sagaidāms, Jēzus noturēja ar saviem mācekļiem mielastu – Svēto Vakarēdienu. Viņš atstāja to saviem mācekļiem kā svētu mantojumu, no kura viņi un visi ticīgie visos laikos var saņemt Dieva dāvanas un svētību.

Vieniem Svētais Vakarēdiens šķiet dīvains un nesaprotams, otriem tas šķiet pat piedauzīgs. Turpretī kristiešiem Vakarēdiens ir kā oāze šīs pasaules garīgajā tuksnesī, kā dzīvības avots, no kura smelties garīgu spēku un stiprinājumu.

Cilvēkus interesē brīnumi – tad šeit, lūk, ir patiesais brīnums, cilvēkus interesē pārdabiskais – tad šeit, lūk, patiesi notiek pārdabiskais, kad šīs zemes lietas top par dievišķām un debešķīgām dāvanām. Pats Dieva Dēls nāk draudzes vidū. Kristus krusta nopelns pāri laikam un telpai tiek mums pasniegts Svētajā Mielastā. Taču šis brīnums nav ar acīm saskatāms un nav ar prātu aptverams. To var saņemt tikai un vienīgi ticībā. Kad mēs dzirdam Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdus, tad vienīgi gara acīm un ticībā mēs redzam šo BRĪNUMU – Kunga Jēzus Kristus klātbūtni. Šeit mums ir dota no Jaunavas dzimušā, krustā sistā un augšāmceltā Kristus apskaidrotā miesa un asinis. Šeit, šajā mielastā, mēs sastopamies ar Kristu un, esot vienībā ar Viņu, mēs esam vienoti arī visiem eņģeļiem un Debesu pulkiem, ar visiem svētajiem visos laikos, un tiekam uzņemti Dieva Debesu pulkā. Tas viss ar mums notiek Svētajā Vakarēdienā.

Dievs mums ir apsolījis, ka Viņš pie mums nāks tieši šādā veidā – caur Dieva vārdiem un svētajiem sakramentiem. Tādēļ būtu aplami un ļauni meklēt Dievu kaut kur citur – piemēram, savā sirdī, kādos viltus garīgos sevišķi jūsmīgos pārdzīvojumos vai mistiskās vīzijās. Dievs nav apsolījis runāt uz mums ārpus sava Vārda un sakramentiem. Tāpēc jebkurš cilvēka mēģinājums pašam (bez Dieva apsolījuma) ielauzties garīgajā pasaulē ir dēmonisks un lemts neveiksmei.

Drošāk un labāk ir sekot svētā apustuļa padomam: palikt pie Dieva vārda un apsolījuma. Tas nozīmē – nenovirzīties no tā ne pa labi, ne pa kreisi, jo tikai šeit mēs varam iegūt patiesu dievatziņu un izprast Dieva prātu. Tāpēc apustulis Pāvils, mācīdams par Svēto Vakarēdienu, nesaka neko citu, kā tikai atgādina Zaļās ceturtdienas notikumu un atkārto Kristus sacītos Vakarēdiena iestādīšanas vārdus. Jā, tieši šajos vārdos un notikumā atklājas Svētā Sakramenta būtība. Šeit atklājas, ka Svētais Vakarēdiens ir Dieva žēlastības līdzeklis, ar kura starpniecību pats Kristus nāk pie savas draudzes un apdāvina to ar garīgu svētību.

Tāpat Pāvils mums šeit māca, ka Svētais Vakarēdiens nav vis kāda jauka cilvēciska tradīcija vai kāda mīļas cilvēciskas kopības izpausme. Viņš māca mums to, ka Vakarēdiens ir nevis cilvēciska, bet gan – dievišķa lieta. Aiz Svētā Vakarēdiena stāv pats visuvarenais Dievs. Kristus savā dievišķajā majestātē ir iedibinājis šo Sakramentu un novēlējis – “to dariet Mani pieminēdami”, to dariet līdz laikam, kad Es savā godībā nākšu tiesāt dzīvos un mirušos. Pats Kristus ir šā Sakramenta devējs un patiesais garants, pats Kristus visos laikos ir uzturējis šo Sakramentu, – ar mācītāja muti sacīdams iestādīšanas vārdus un ar mācītāja rokām izdalīdams savu svēto miesu un asinis grēku piedošanai. Ir ļoti nozīmīgi saskatīt, ka Svētais Vakarēdiens ir dievišķā Kristus darbs. Savu ticību šim brīnumam mēs apliecinām gandrīz ikkatrā dievkalpojumā, nākdami pie altāra, zemodamies un pielūgdami klātesošo Kristu, un dziedot: “Ak Tu Dieva Jērs, kas nesi pasaules grēkus”.

Tātad Sakraments ir patiesa Kristus miesa un asinis ar maizi un vīnu, ap ko Dievs ir sapulcējis savus ļaudis dziļā ticības nopietnībā, jo šeit Dievs nāk pie mums un mēs nākam pie Dieva. Šeit Kristus dod savas mīlestības dāvanas. Ar šo sakramentu Kristus grib novērst mūsu uzmanību no laicīgajām, iznīcīgajām lietām, kuras gandrīz ik brīdi aizņem mūsu domas, prātu un sirdi. Viņš vēlas pievērst mūsu uzmanību mūžīgajām un neiznīcīgajām lietām, – Viņš vada mūs pie Sevis, lai sniegtu mums pestīšanas dāvanas.

Mārtiņš Luters kādā no saviem sprediķiem par Svēto Vakarēdienu apraksta to, kā cilvēki bieži mēdz izturēties pret Sakramentu:

Es nešaubos, ka cilvēki bariem vien drūzmētos pie Sakramenta, ja tur tiktu izdalītas nauda un laicīgi labumi; jā pat akli un tizli skriešus skrietu uz turieni, kaut viņiem būtu jāpārvar upes un kalni. – Jā, mums patiesi, būtu jānokaunas par to, kādas nožēlojamas būtnes mēs esam, – vienmēr gatavi dzīties pēc naudas un iznīcīgām lietām, un – tajā pašā laikā mēs esam tik kūtri nākt pie tā Kunga galda, kur mūs gaida debešķīgas dāvanas: Kristus miesa un asinis, kas mums dotas kā lieli dārgumi, pestīšana un svētlaime.

Apustulis Pāvils šajā Svēto Rakstu vietā aizskar kādu būtisku jautājumu, kas ir aktuāls mums visiem Dievgalda viesiem, kas regulāri un ne tik regulāri pie šā Sakramenta nākam. – Ko nozīmē saņemt Sakramentu cienīgi? Un ko nozīmē to saņemt necienīgi?

Ļaužu vidū ir sastopams uzskats, ka cilvēkam nevajadzētu iet pie Sakramenta, ja tas apzinās kādus grēkus un nejūtas pilnīgi šķīsts un tīrs. Tad cilvēkam vispirms ir jācīnās pret grēku un jākļūst labākam, lai sasniegtu tādu cienību, ka beidzot varētu droši iet pie Sakramenta. – Ja mēs ņemsim nopietni šādu uzskatu un patiesi uzsāksim cīņu, lai pilnīgi atbrīvotos no grēka, tad pieredzēsim, ka šādu cienību Dieva priekšā mums sasniegt ir absolūti neiespējami. Paturiet prātā, ka arī paši apustuļi, kuriem Kristus sniedza Vakarēdienu, bija tikpat grēcīgi un nepilnīgi kā mēs visi.

Tik ilgi, kamēr mēs dzīvojam šajā pasaulē un mūsos mīt vecais, grēcīgais Ādams, tik ilgi mēs būsim grēcinieki, kuri klūp un krīt, kuriem pielīp visvisādi grēki – nepacietība, dusmas, ļaunas domas, kaisle… Taču, ja mēs nevēlamies palikt šajos grēkos, izsūdzam tos un atgriežamies, tad mums nekādā ziņā nevajadzētu atturēties no Svētā Vakarēdiena. Jo patiesībā Kristus šo Sakramentu ir domājis nevis svētajiem, bet grēciniekiem, – tiem, kuri meklē piedošanu un mierinājumu, tiem, kuri meklē palīdzību. Kā Kristus saka: “Mana miesa par jums dota un Manas asinis par jums izlietas grēku piedošanai.” Tik tiešām, saka Luters, tiem bija jābūt lieliem un ļoti vainīgiem grēciniekiem, par ko tika dota tik liela un dārga atpirkšanas maksa.

No tā mēs saprotam, ka cienīgi Svēto Vakarēdienu saņem tie, kas nožēlo savus grēkus un nepaliek tajos, kas meklē Vakarēdienā Kristu un piedošanu. Viņi var būt droši, ka nesaņems no tā sodību, bet – svētību. Kad kristieši grēko, viņi negrēko tīši un ar nolūku, viņiem ir žēl, ka ir darījuši grēkus un tie vēlētos, kaut nekad tā nekad nebūtu noticis. Grēks, kas ir mūsos, patiešām, nav nekāda cienība, bet tikai Kristus, kuram mēs ticam, – ir mūsu cienība. Ticībā Viņam mums ir piedošana.

Turpretī necienīgi Svēto Vakarēdienu saņem tie, kuri apzināti un tīši paliek savos grēkos un turklāt vēl iet pie Dievgalda. Tādi Vakarēdienu saņem sev par sodu un pazušanu. Atcerēsimies Jēzus mācekli Jūdu, – arī viņš toreiz piedalījās Kristus Vakarēdienā. Jūda bija tas, kas ēda un dzēra sev par sodu un pazušanu, jo viņš jau pirms tam savā sirdī bija apņēmies nodot savu Kungu un nedomāja atkāpties no sava nodoma.

Tādam cilvēkam, kas nevēlas atteikties no saviem grēkiem, apustulis iesaka labāk nemaz netuvoties Tā Kunga galdam. Tādam ir rūpīgi jāpārdomā, kas viņu sagaida mūžībā. Jo, ja kāds grēko pret Tā Kunga svētumu, tam būs jāpiedzīvo tas, “cik briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās,” tas nozīmē – cik briesmīga ir Dieva bardzība pret neticību.

Mēs, kristieši, apzināmies sevi kā vājus cilvēkus, kam nav ar ko lepoties Dieva priekšā. Mēs ik dienas daudz klūpam un grēkojam, un tieši tādēļ mums ir vajadzīga – palīdzība un piedošana, sadraudzība ar Kristu un ar visiem patiesi ticīgajiem. Tāpēc mums ir ļoti nepieciešams pastāvīgi svinēt un saņemt Tā Kunga mielastu un tādējādi pildīt Viņa novēlējumu – “to dariet Mani pieminēdami.” Tādēļ ikviens nabaga grēcinieks, kas ticībā nāk pie Tā Kunga galda, ir cienīgs un labi sagatavojies. Tādam Kristus miesa un asinis nebūs par sodu, bet gan – par dvēseles pestīšanu, svētību un stiprinājumu.

Kas ir cienīgs, lai nāk, kas ir necienīgs, lai atgriežas. Marana ta, mūsu Kungs nāk! Un mēs Viņu sveicinām, – jā, patiesi, nāc pie mums drīz!

Āmen.