Klusi un nemanāmi

Noklausies šo e-publikāciju

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” [Mt.8:23-27]

Kāds satraucošs notikums! Tas nebija pārpratums, ka Jēzus ar saviem mācekļiem atradās jūrā tieši tai brīdī, kad sākās mežonīga vētra. Nekas nenotika tāpat vien, visam bija sava jēga un mērķis. Tā tas ir arī šajā notikumā. Pats Jēzus bija iniciators šim ceļojumam. Viņš sacīja: “Pārcelsimies uz viņu malu.” Pats Jēzus aicināja sēsties laivās un doties šai ceļojumā, labi apzinādamies, kam bija jānotiek.

Šeit nebija nekādas nejaušības, tas norisinājās ar nolūku. Un nolūks bija: lai mācekļi caur visu piedzīvoto un pārciesto mācītos saskatīt un ticēt, ka visas lietas no sākuma līdz galam ir Jēzus rokās un Viņa ziņā. Viņam ir vara pār vētru un jūru, Viņam ir vara pār mūsu dzīvi, Viņam ir vara palīdzēt visās mūsu bēdās un briesmās, Viņam pieder visa vara Debesīs un virs zemes.

Taču cilvēkam nebūt nav viegli pieņemt un noticēt, ka Dievs ir visu lietu Kungs un Valdnieks, Debesīs un virs zemes. Cilvēks savā ikdienā pieredz daudz sarežģītu un pat bīstamu situāciju, kas liek viņam domāt, ka pasaulē lietas notiek nejauši. Varbūt Dievs ir zaudējis kontroli pār norisēm šai pasaulē. Tā jutās arī mācekļi, kad bija nonākuši vētrā un baidījās par to, kas ar viņiem varētu notikt.

Jēzus, būdams patiess cilvēks, pēc garas dienas bija piekusis un iemidzis, un laivas galā gulēja. Mācekļi izbīlī domāja par savas dzīvības glābšanu, bet Jēzus bija iemidzis un pat nezināja par draudošajām briesmām. Varbūt Viņš kaut kā var palīdzēt? Varbūt Viņš palīdzēs savaldīt laivu? Jēzus ir steidzami jāmodina no miega!

Īstenībā tas ir gluži cilvēcisks jautājums: Ja Dievs valda visas lietas, kur tad Viņš ir, kad mums klājas grūti, kad mūs vajā slimības, neveiksmes, kad gadās katastrofas un nelaimes gadījumi? Kur ir Dievs mūsu dzīves vētrās? Vai Viņam tiešām pieder visa vara Debesīs un virs zemes? Bet varbūt.. Viņš ir iemidzis un guļ, neredzēdams, kas ar mums notiek? Un ja Viņš redz, ko Viņš dara mūsu labā? Tāda ir cilvēciskā dilemma.

Bībelē Dievs ir devis simtiem dažādu solījumu: par ticības mieru un prieku, par glābiņu no visa ļauna, Viņš ir solījis rūpēties par mums, tā ka nevienam nav jāuztraucas un jābaidās. Dievs ir mūsu klints, mūsu stiprā pils un mūsu patvērums. Viņš ir solījis, ka dos mums visu, ko vien Viņa vārdā lūgsim, dāvās mums stipru cerību un drošu pārliecību.

Taču mēs redzam, ka starp Dieva apsolījumiem un mūsu ikdienu ir milzīga plaisa. Ja mēs raugāmies šajos apsolījumos, mēs redzam dzīvi kā brīnišķīgi krāšņu dārzu, taču diemžēl mūsu reālā dzīve liekas norisinās nātru un dadžu brikšņos, kur mēs piedzīvojam tikai mazu daļiņu no tā, ko Dievs ir apsolījis Svētajos Rakstos. Un cilvēka sirds, piedzīvojot šo brikšņus, kļūst nepacietīga, bailīga, izmisusi un aizmirst par visiem Dieva apsolījumiem un to, ka mūsu dzīve pilnībā ir Dieva rokās.

Tieši šādu sirds neticību un šaubas Jēzus pārmet saviem mācekļiem, kad tie bija Viņa pamodinājuši. “Kāpēc jūs esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Šos vārdus tikpat labi var attiecināt uz ikvienu no mums. Ikreiz, kad, būdami savas dzīves vētrās, mēs kļūstam nervozi un bailīgi, zūdāmies un raizējamies par savu dzīvību un labklājību, Jēzus jautā: “Kur ir jūsu ticība?”

Neticība ir pats lielākais grēks Dieva priekšā. Tas ir grēks pret pirmo un augstāko bausli: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”. Dievam mūsu sirdīs ir jābūt pirmajā un svarīgākajā vietā. Bet neticības būtība ir tāda, ka cilvēks daudzas citas lietas tur svarīgākas par Dievu. Tā vietā, lai uzticētos un paļautos savam Radītājam, cilvēks savu sirdi piesaista radītām lietām.

ieši to mēs novērojam pie mācekļiem. Kad mācekļi sāka just mežonīgo vēju un vētru, lielos viļņus un dziļo ūdeni sev apakšā, kad viļņi šūpoja un mētāja viņu laivu, šī stihija aizmigloja viņu prātus un sirdis tā, ka viņi vairs nespēja uzticēties Dieva rūpēm un pasargājumam. Viņi bija gatavi vairāk ticēt viļņu un vēja spēkam, nevis sava Kunga un Radītāja spēkam. Tāda ir cilvēka nožēlojamā neticība Dievam.

Luters paskaidrojumā pirmajam bauslim saka: “Mums būs Dievu pāri visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.” Pāri visām citām lietām! Tas nozīmē, ka neko citu nedrīkstam bīties vairāk par Dievu ne viļņus, ne vētru, nedz arī ko citu šai pasaulē, jo Dievs ir vienīgais, kas var glābt un arī pazudināt. Viņa rokās ir mūsu dzīve, tādēļ Viņam pienākas visa mūsu bijība. Tāpat Dievam pienākas vislielākā mūsu mīlestība un paļāvība, ka visa mūsu sirds piederētu pirmām kārtām Viņam.

Nespēja pildīt pirmo un galveno bausli! Tāds bija toreiz mācekļu un tāds ir arī šodien mūsu grēks ka mūsu sirdis vairāk pieķeras šīs pasaules lietām, nevis Dievam, tās pieķeras radībai, nevis Radītājam. Pirmais bauslis ir jāņem ārkārtīgi nopietni. Jo, ja kāds neņem to nopietni, tas neņem nopietni pašu Dievu, un līdz ar to nolemj sevi mūžīgai atšķirtībai no Viņa. Šo atšķirtību Bībele sauc par elli, kas ir mūžīgā soda un pazušanas vieta, kur vairs nav cerības uz glābšanos. Tādēļ Jēzus tik ļoti pārmet mācekļiem mazticību un ticības vājumu.

Viņš grib, lai mēs no sirds ticētu, ka Viņam pieder visa vara Debesīs un virs zemes, Viņa solījumi nav tukši, Viņš tos pilda. Mēs varam būt droši Viņš nekad nesnauž un neguļ, bet allaž ir nomodā par saviem ļaudīm. Jēzus vēlējās par to pārliecināt gan savus mācekļus, gan visus mūs, un tādēļ mācekļiem redzot: Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.

Jā, cik gan liels ir kontrasts starp piekusušo un snaudošo Jēzu, kas savā vienkāršībā un pazemībā guļ savu mācekļu laivā, un to Jēzu, kas ceļas un sava varenā vārda spēkā apklusina un nomierina vētru un jūru. Protams, Jēzus bija vēlējies, kaut Viņa mācekļi vienkārši uzticētos Viņa visspēcībai, kaut tie nebūtu krituši izmisumā un Viņu modinājuši! Viņiem vajadzēja paļauties, ka, pat būdams aizmidzis, visas lietas ir zem Viņa kontroles un nekas ļauns viņiem nevar notikt.

Tieši tā Dievs vēlas pārvaldīt un pārvalda šo pasauli un veic savus darbus klusi nemanāmi, bez liekas ažiotāžas. Pat būdams aizmidzis, Jēzus valda pār pasauli, un nekas nevar notikt bez Viņa ziņas.

Tā tas notiek arī mūsdienās. Dievs valda pār šo pasauli klusi, apslēpti un cilvēka skatam nemanāmi. Lai arī mums dažkārt šķiet, ka Dievs ir iemidzis, nedzird mūsu lūgšanas un nerūpējas par mums, tomēr mēs ticībā zinām, ka Dievs ir par mums visiem nomodā. Viņš vienmēr tur savus solījumus ticīgiem, uzklausa un piepilda viņu lūgšanas, sargā viņus no ļauna. Taču to visu Viņš nedara mūsu acu priekšā, bet apslēpti un nemanāmi.

Mēs varbūt šodien neredzam tādus brīnumus, kādus mācekļi redzēja toreiz, taču tas nenozīmē, ka Dievs ir aizsnaudies un nekā nedara. Būtībā katra mūsu diena ir piepildīta ar Dieva darbiem un brīnumiem. Tāpat kā toreiz Viņš ir mums klātesošs savā varenajā spēkā un mīlestībā pret mums, mūs uzturēdams un svētīdams. Viņš patiešām mums palīdz ik uz soļa, vienīgi mēs to neredzam. Bet mēs tam ticam! Tāpēc Jēzus saka: Svētīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic.

Bet vislielākie brīnumi notiek tad, kad kristīgā draudze sanāk kopā dievkalpojumā. Te Jēzus ar Saviem vārdiem un sakramentiem klusi un nemanāmi veic pie mums vislielāko brīnumu piedod visus mūsu grēkus, dveš ticību un dzīvību garīgi mirušās sirdīs, tumsas bērnus dara par gaismas bērniem, grēciniekus dara par svētajiem, bezdievīgos dara par Dieva bērniem. To visu Viņš dara Sava vārda spēkā. Āmen.