Cēlāji un stūrakmens: līdzība, kas runā arī par mums

“Virspriesteri un farizeji [..] saprata, ka viņš runājis par tiem.” (Mt.21:45)

Vispirms viņi to nebija sapratuši. Viņiem bija šķitis, ka Jēzus nāca ar āķīgu, juridisku jautājumu, starp citu, ar tādu, uz ko bija neparasti viegli atbildēt. Rakstu mācītāji bija gan teologi, gan juristi. Mozus likums bija spēkā arī kā civillikums, un viņi bija raduši sniegt atzinumus visu veidu juridiskās lietās. Arī tagad viņi to bija darījuši ar sev raksturīgu asumu. Nomniekiem, kas šādi bija rīkojušies, bija paredzēts īss tiesas process. Bet tad Jēzus tik skaidri un visiem saprotami pateica, ka vīnadārzs bija Israēls, ka nomnieki bija viņi paši un ka likumīgais īpašnieks, kurš tik ļauni ticis sāpināts, bija neviens cits kā Dievs pats.

Mums nu būtu viegli un ērti ļaut šai līdzībai runāt par farizejiem un rakstu mācītājiem. Taču patiesībā tajā ir runa arī par mums. Mācekļi un Pirmbaznīca to bija sapratuši. Viņi precīzi atcerējās, kā Jēzus tika teicis, ka Dieva valstība tiks atņemta aklajiem cēlājiem un “atdota pagāniem, kas nesīs augļus”. Šeit neviens nav spējīgs pilnībā nodrošināties. Valstība tiek dota tiem, kas nesīs augļus.

Mums ir tik viegli farizejus padarīt par grēkāžiem. Mēs aizmirstam, ka viņi bija sava laika elites pārstāvji, zinoši cilvēki, senas, skaistas kultūras glabātāji, kurus apbrīnoja gan tautieši, gan ārzemnieki viņu augsto morāles standartu dēļ. Viņi bija cēlāji, uz kuriem cilvēki skatījās no apakšas. Taču viņi izdarīja kādu kļūdu: viņi atmeta stūrakmeni.

Arī mūsu laikam ir raksturīgi savi cēlāji: politiķi un zinātnieki, rakstnieki un redaktori, uzņēmēji un tiesībsargi, ļaudis ar izglītību un kultūru, kas ir spējīgi uzņemties atbildību, kas smagi strādā, ir ar plašu redzesloku, humāni, progresīvi, proti, cilvēki, kas spēj kraut kaudzē labus spriedumus par citiem un var lielāko daļu no tiem arī pamatot. Mums visiem ir tieksme paļauties uz cēlājiem, uz kultūru, dzīvesstilu un vērtībām, kuras viņi pārstāv.

Bet kā ir ar stūrakmeni?