Aplama misijas teoloģija

Bībelē skaidri un nepārprotami ir pasacīts, kas ir misija. Taču pēdējā laikā daži teoloģiski novirzieni ir radījuši sajukumu un neskaidrības jautājumā par misijas pamatuzdevumiem.

Daži uzskata, ka misijas un visas Baznīcas uzdevums ir “humanizēt” pasauli, ar to domājot procesu, ko ir iesācis pats Kristus. Tā mērķis ir uzvarēt visāda veida trūkumu -sociālu un personisku, sociālās netaisnības utt. Baznīcai esot jāpievienojas šim procesam un jāveicina tas, kamēr pasaule būs atjaunota. “Pestīšana tiek definēta kā uzvara pār trūkumu, apspiešanu, ekspluatāciju” utt.

Taču misijas galvenais uzdevums nav reformēt pasauli. “Izglābieties no šīs samaitātās cilts!” (Ap.d.2:40) Mums jābūt pasaulē, bet ne no pasaules. Kristieši netic iespējai pirms Jēzus atkalatnākšanas izveidot tādu pasauli, kas pilnībā atbilstu Dieva gribai. Svēto Rakstu sniegtā pasaules aina pirms Jēzus atkalatnākšanas nedod nekādu pamatu uzskatam, ka pasaulei būtu jātop pārvērstai Kristīgās Baznīcas kultūras iespaidā.

Nē, Svētā Gara darbs šajā paaudzē nav pasaules “kristianizēšana”, bet Kristus miesas, Baznīcas, uzcelšana. Kristus miesa veidojas, Dievam ar Evaņģēlija palīdzību “izraugot” sev tautu no pagānu tautu vidus. (Ap.d.13:14)

Tādējādi netiek ignorēts tā sauktais “Evaņģēlija “reģionālais” efekts”. Tur, kur Kristīgajai Baznīcai ir drošs pamats un pilnvērtīga dzīve, arī sabiedrība tiks dziļi iespaidota un attīstīsies kristīgā kultūra. Labākajam Eiropas kultūrā ir tieši šāda izcelsme, piemēram, rūpes par nabagiem, slimiem un bāreņiem. Ja kristietība zaudēs savas pozīcijas Eiropas tautu vidū, šie procesi agri vai vēlu izzudīs. Jo žēlsirdība pret savu līdzcilvēku, kas atrodas trūkumā, neraugoties uz vecumu, dzimumu, stāvokli sabiedrībā, šķiru vai rasi, ir vienīgi kristietībai raksturīga pozīcija; šādai žēlsirdībai bija vajadzīgi gadsimti, lai tā iesakņotos sabiedrībā, taču tā var pazust ļoti īsā laikā, ja sabiedrība zaudēs kristīgo garīgo izpratni.