Izglītība un apmācība kristiešiem

Noklausies šo e-publikāciju

Baznīcai un kristiešiem visi kultūras un civilizācijas jautājumi rada zināmas grūtības. Šeit, kā jau daudzās citās cilvēka dzīves jomās, ir jāatrod šaurā taciņa starp “būt” un “nebūt pasaulē”. Dzīve pasaulē prasa daudz no ikviena pilsoņa, arī no kristieša.

Lai saprastu, ko nozīmē būt kristietim, vajadzīgas zināšanas. Un tās var iegūt vienīgi ar tādu vai citādu izglītību un arī apmācību. Būt labam pilsonim nozīmē arī kalpot citiem.

Dažreiz izglītību izprot un veido tā, it kā tā nozīmētu tikai mācīties lasīt vai arī mācīties tikai no grāmatām. Šādas kļūdas nes daudz ļaunuma ne vienā valstī vien, piemēram, virspusējas zināšanas, dzenoties pēc atzīmēm, savtīgus cīniņus par iekļūšanu skolā vai augstskolā, tiekšanos pēc kādiem pedagoģiskiem amatiem utt.

Katram izglītošanās veidam un posmam jābūt ar savu mērķi un atbildību. Mācības nav jāuzskata par svarīguma virsotni. Ir viegli neredzēt sākotnējos mērķus – palīdzēt saprast un zināt un rezultātā kļūt noderīgam apkārtējiem cilvēkiem un sabiedrībai kopumā. Tieši šajā jautājumā bieži var kļūdīties, pazaudēt arī otršķirīgos mērķus.

Kāds žurnālists reiz pajautāja aritmētikas studentam, kas bija pārliecies pār savām rūtiņu lapām, kādēļ viņš apgrūtina sevi ar tik sarežģītām lietām. Students atbildēja, ka viņam šis darbs jādara, lai dabūtu universitātes grādu. “Un ko šis grāds līdzēs?” – skanēja nākamais jautājums. – “Man tas vajadzīgs, lai mācītu vidusskolniekiem aritmētiku.” – “Un kāpēc viņiem tā būs nepieciešama?” – “Nu, tā jau vairs nav mana daļa.” – Skaidri redzams, ka šeit kaut kas ir pazaudēts. Mācības un eksāmeni ir kļuvuši par “griestiem”: students kļūs par skolotāju, kam jāmāca skolnieki, bet ar kādu mērķi? Kur ir saikne ar sabiedrību un vienkāršo cilvēku? Kur ir šo zināšanu pielietojums un kā tās noderēs ārpus klases telpām? Attiecībā uz izglītību un apmācību vienmēr vajadzētu pārdomāt, kam tā der un kādam mērķim kalpo.

Pirmais mērķis visā izglītības procesā ir personīgs: apgūt elementārās zināšanas, kas būs par pamatu nākamajām studijām un profesionālajai apmācībai. Agrākos laikos teica, ka galvenais ir iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt. Tas noteikti ir nepieciešams jebkurās zināšanās un zinātnē. Tāpēc, ja vien ir pienācīga iespēja, ikviena cilvēka ētiskais pienākums ir apgūt šīs pamatzināšanas tik agrīnā vecumā, cik vien iespējams, un palīdzēt to darīt arī saviem bērniem. Tomēr pienākumu ir daudz vairāk. Visās pasaules valstīs atbildīgo varas iestāžu ētiskais pienākums ir padarīt vismaz pamatskolas izglītību pieejamu visiem valsts pilsoņiem.

Kas attiecas uz kristiešiem un baznīcu, tad viņi nedrīkst darboties pie tādām programmām vai plāniem, kas ierobežo kādu sabiedrības grupu vai slāņu iespējas iegūt labu pamatskolas izglītību. Kristiešiem jābūt kādam tālākam mērķim, arī tad, ja tam nepieciešams papildu darbs vai laiks: viņu mērķim pamatskolu sistēmā ir jābūt ne tikai iemācīt “lasīt, rakstīt, rēķināt” vai iepazīstināt ar parastajiem mācību priekšmetiem, par kuriem pilsoņi vienojas, bet palīdzēt apgūt arī kristīgās pamatzināšanas.