Ticība ir svarīga un dārga Dieva priekšā

“Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka Viņš atalgo tos, kas Viņu meklē.” [Ebr.11:6]

Mūsdienās daudziem saistībā ar kristīgo reliģiju visvairāk nepatīk tas, ka ticība ir tās vissvarīgākā un nepieciešamākā prasība. Viņi brīnās, kāpēc Dievs liek tādu uzsvaru uz ticību, kāpēc Viņš izglābj tos, kuri kaut kam tic, un nolād citus, kuri tam netic? Vai tad tas, kurš tic, ir labāks par to, kurš netic? Tā kā Dievs ir svēts, tad vai Viņam nevajadzētu būt svarīgākam tam, ka cilvēks ir dievbijīgs, dzīvo godīgi un dara labus darbus?

Tie, kuri neuzskata sevi par ļauniem cilvēkiem, nespēj saprast, ko kristietība māca par ticību un neticību. Taču neviens nevar noliegt, ka visi cilvēki ir grēcinieki. Tādējādi vismaz teorētiski visiem vajadzētu saprast, ka neviens nevar tikt izglābts citādi, kā vien no žēlastības. Bet, lai priecātos par pestīšanu, kas priekš grēcinieka ir nopelnīta vienīgi no žēlastības un ko viņam dāvā Evaņģēlijs, cilvēkam ir jātic, ka Dievs sūtīja pasaulē savu Vienpiedzimušo Dēlu, kas ar savām rūgtajām ciešanām un nāvi nopelnīja pestīšanu visiem cilvēkiem. Kas to nepieņem, tas pats pēc savas gribas paliek izslēgts no Debesu Valstības, un viņš galu galā ies pazušanā. Tāda arī ir Svēto Rakstu mācība: pestīšana notiek vienīgi no žēlastības, nevis ar darbiem vai nopelniem. Ja cilvēks tiek pazudināts, tad tas notiek, tāpēc ka viņš ir atteicies no Dieva piedāvātās pestīšanas, ko Viņš dāvā bez maksas; cilvēks tiek pazudināts, jo viņš nevēlējās tapt izglābts vienīgi no žēlastības. Tāpēc svētais Pāvils saka, ka taisnība ir atkarīga no ticības, lai apsolījums balstītos uz žēlastību [Rom.4:16].

Ticība ir svarīga un dārga Dieva priekšā arī cita iemesla dēļ: tā ir cilvēka ceļš atpakaļ pie Dieva. Cilvēks tika radīts tādā veidā, ka viņš pazemīgi pakļāvās savam Kungam un Radītājam, pieķerdamies Dievam kā savam augstākajam labumam, bērnišķīgi paļaujoties un piešķirot Viņam visu godu. Bet, kad cilvēks krita grēkā, viņa sirdī notika lielas un bēdīgas pārmaiņas. Kopš tā brīža viņš vēlējās būt neatkarīgs no Dieva, būt līdzīgs Dievam, būt pats par sevi. Tā vietā, lai uzticētos Dievam, viņš paļāvās uz sevi. Tagad viņš baidās no Dieva, bēg no Viņa un laupa Viņam pienākošos godu, tā vietā piesavinoties to sev.

Tomēr, tiklīdz cilvēks sāk ticēt, viņš atzīst sevi par nabadzīgu, niecīgu grēkā kritušu radību, bet galvenais – viņš atkal pakļauj sevi Dievam kā savam Radītājam un Kungam. Viņš atmet visu paļāvību uz sevi un tā vietā paļaujas tikai uz Dievu. Viņš vēlas pestīšanu no Dieva un vēlas dot Viņam pienākošos godu. Neticīgajai pasaulei ticība šķiet ļoti nenozīmīga, bet Dieva priekšā tā ir visdārgākā lieta, ko var piedāvāt. Caur ticību cilvēks sāk pildīt pirmo un augstāko bausli: turot Dievu par savu Dievu un paļaujoties uz Viņu pār visām lietām. Tāpēc šodienas Svēto Rakstu vieta mūs pamāca: “Bez ticības nav iespējams Dievam patikt.”