Īstās kāpnes uz debesīm

“Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lk.18:14)

Farizejs netika attaisnots. Bet kāpēc tā? Lai gan viņš bija brīvs no rupjiem grēkiem un bija godīgs cilvēks pasaules priekšā, bet viņš bija viens no tiem, “kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem” (Lk.18:9). Tas nozīmē, ka viņš bija paštaisns.

Kāpēc muitnieks devās uz savām mājām, attaisnots Dieva priekšā? Kā viņš ieguva šo augstāko un dārgāko no visām mantām? Viņš nedomāja par darbiem, ko varētu piedāvāt Dievam, lai saņemtu no Viņa attaisnošanu. Drīzāk viņš devās uz templi tāds, kāds viņš bija, tas ir, kā nabaga, pazudis un nolādēts grēcinieks, nospiests pie zemes ar savu lielo grēku, pilnībā izmisis, un apšaubot savu taisnību un dievbijību. Viņš devās uz templi, kurā atradās salīdzināšanās vāks, kas bija priekšvēstnesis Mesijas pienestajam izpirkumam (3.Moz.16:14). Templī viņš meklēja palīdzību, ko neatrada sevī, viņš sita pa savām krūtīm un sacīja: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” (Lk.18:13) Atmetot visus pārējos mierinājumu veidus, viņš par savu vienīgo mierinājumu padarīja izpirkumu, ko samaksāja Glābējs. Viņš to satvēra ticībā, un lūk! Tad viņš, kā Kungs skaidri saka mūsu tekstā, devās uz savām mājām attaisnots.

Tātad, kā saskaņā ar Evaņģēliju tiek iegūta attaisnošana? Tas notiek tikai ticībā. Kas parādniekam jādara, lai atbrīvotos no parāda, ko cits par viņu samaksājis? Viņam jāpieņem, ka samaksa par viņu ir veikta. Kādas darbības jāveic pāridarītājam, ja tas, kuram viņš ir nodarījis pāri, jau ar viņu ir izlīdzis, un tādējādi vairs neko nepieprasa? Viņam tikai jāpieņem izlīgums. Kas jādara ieslodzītajam, kura kameras durvis jau ir atvērtas, lai viņš varētu baudīt savu brīvību? Viņam vienkārši jāpieņem viņam dotā brīvība un jāatstāj cietums. Kas jādara apžēlotajam noziedzniekam, lai baudītu savu piedošanu? Viņam tā vienkārši jāsaņem.

Visu cilvēku grēku parādu jau ir samaksājis Kristus, Dievs ir ar viņiem izlīdzis, Dieva dusmu un elles cietuma durvis nu ir vaļā, priekš ikviena cilvēka ir izcīnīta grēku piedošana, un ar Evaņģēliju tā ir pasludināta un piedāvāta visiem. Kas cilvēkam jādara, lai to visu uzņemtu ar prieku? Nekas, absolūti nekas, bet tikai jāpieņem to ar pateicību. Un tas nav nekas cits kā – ticība. Ticība, saskaņā ar Evaņģēliju, ir vienīgais veids, kā iegūt attaisnošanu. Ne jau tāpēc, ka ticība ir tik labs darbs vai tik brīnišķīga sirds īpašība, ka tās dēļ Dievs uzskatītu cilvēku par taisnu. Tas arī nav tāpēc, ka cilvēkam ir jādara kaut kas, kaut maza lieta, papildus tam, kas jau ir paveikts. Nē, cilvēkam nav nekāda sakara ar savu attaisnošanu. To jau ir ieguvis Kristus, un tā tiek piedāvāta, pasniegta un izdalīta ar Evaņģēliju visiem, kas to dzird. Šī iemesla dēļ svētais Pāvils raksta: “Jo Bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic,” (Rom.10:4) “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem,” (Rom.3:28) un “kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom.4:5)

Vai šī nav debešķīga, neizsakāmi salda mācība mums, nabaga grēciniekiem? Vai elle var būt pietiekami dziļa un mokoša Dieva ienaidniekiem? Tā ir to cilvēku īstā mājvieta, kuri lepnuma un paštaisnuma dēļ noraida šo mācību un nevēlas tikt attaisnoti Dieva priekšā un glābti. Ak, kaut starp mums nebūtu neviena, kas šo mācību uzskatītu par muļķību un kam tā šķistu aizskaroša! Šī mācība ir kristīgās reliģijas debešķīgā saule, kas atšķir kristietību no visām citām reliģijām, tāpat kā gaisma atšķiras no tumsas. Lai šī mācība mums būtu kā dārgums, kas saglabājama visā tās tīrībā. Cieši turēsimies pie tās! Tad mums vienmēr uz zemes būs pieejamas īstās kāpnes, kas ved uz debesīm. Un, kad mēs mirsim, pats Dievs par mums teiks: “Šis nogāja taisnots,” – nevis uz savu namu, bet gan – uz Debesu namu.