Grēku piedošanas pasludinājums

“Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” [Mt.9:8]

Svarīgākais, kas vajadzīgs katram cilvēkam, ir viņa grēku piedošana. Neatkarīgi no tā, cik bagāts, vesels vai cik lielā cieņā sabiedrībā viņš ir, neatkarīgi no tā, cik vērtīga ir viņa manta, ja viņš ir bez grēku piedošanas, tad viņš ir kā cilvēks, kas sēž pie labi klāta galda, bet pavisam tuvu virs viņa galvas karājas nāvējošs zobens. Viņam var būt viss, ko viņš vēlas, bet bez grēku piedošanas viņš ir kā noziedznieks ceļā uz karātavām. Tikai tad, ja viņš zina, ka viņa grēki ir piedoti, viņam var būt droša un priecīga sirdsapziņa. Ja ne, tad viņš nevar zināt, vai Dievs ir viņa draugs; tā vietā viņam jābaidās no tā, ka Dievs ir viņa ienaidnieks. Visai laimei, ko pasaule var piedāvāt, nav nekādas vērtības, un visas nelaimes ir bez mierinājuma un cerības. Būt bez grēku piedošanas, zinot, ka viņam drīz jāmirst, ir visbriesmīgākais stāvoklis, kādā cilvēks var atrasties.

Tam, kurš nemēģina slēpt savu patieso stāvokli, ir jākrīt izmisumā. Patiesais Dievs to visu ļoti labi zina. Un Viņš atbild, plaši atverot Savu tēvišķo sirdi un dažādos veidos piedāvājot mums grēku piedošanu. Daudzi pagāni noliedz, ka Dievs var un vēlas piedot grēkus, bet Raksti mums māca pretējo, un par to nevar būt nekādu šaubu. Mūsdienās daudzi šaubās, vai grēku piedošana ir cilvēkam dots spēks, tāpat kā rakstu mācītāji Jēzus laikā to noliedza. Kad Kristus piedeva paralizētā vīra grēkus, viņi pie sevis sacīja: “Šis zaimo Dievu!” [Mt.9:3] Bet, kad Kristus pierādīja, ka spēj piedot grēkus, brīnumainā kārtā ar vārdu vien izdziedinot paralizēto, ļaudis kļuva varenā veidā pārliecināti. Šodienas tekstā teikts: “Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” [Mt.9:8]

Mēs nedrīkstam domāt, ka šie vārdi attiecās tikai uz Kristu, jo Viņš bija gan cilvēks, gan Dievs. Tā laika ļaudis, Svētā Gara pamodināti, slavēja Dievu, ka šāds spēks ir dots cilvēkiem. Un tā tas ir arī šodien. Kristus ar savām ciešanām un nāvi izpirka visu cilvēku grēkus un ar savu svēto dzīvi ieguva tiem taisnību, kas ir derīga Dieva priekšā. Tādējādi visi cilvēki ir pilnībā samierināti ar Dievu un atbrīvoti no grēka parāda. Dievs Tēvs pats par to liecināja, uzmodinot no mirušajiem Jēzu Kristu, mūsu vietnieku savā tiesā, un atsvabinot Viņu kā mūsu ķīlu. Ja mūsdienās ārkārtīgi bagāts cilvēks samaksātu visu pilsētas iedzīvotāju parādus un kreditors atgrieztu visas ķīlas, vai tādā gadījumā apžēloto parādnieku piedošanas pasludinājums, nebūtu līdzvērtīgs kreditora pasludinājumam? Noteikti būtu. Tā tas ir arī ar mūsu grēkiem. Pēc tam, kad Kristus samaksāja mūsu parādu un Dievs Tēvs to publiski paziņoja, visiem cilvēkiem tika dota vara pasludināt šo grēku piedošanu.

Tomēr rodas jautājums, kā mēs izmantojam šo patiesību. Nav pareizi, ja cilvēks saliek rokas klēpī un saka: “Tagad, ja reiz absolūcija ir tik bagātīgi pār mums izlieta, ja reiz visa pasaule ir ar to pilna, mums nekas cits neatliek, kā vien to baudīt un cerēt uz Debesīm.” Tas tā nav! Ko tas palīdzētu ieslodzītajam, ja viņš dzirdētu, ka viņš ir apžēlots, bet pēc tam atsakās pamest cietumu, lai dzīvotu brīvībā? Tas viņam nekādi nepalīdzētu. Tā tas ir arī ar grēku piedošanu, ko mums var pasludināt gan katrs Evaņģēlija sludinātājs, gan katrs kristietis. Ja mēs gribam pareizi izmantot šo piedošanu, mums ir jāiet prom no savu grēku cietuma. Mēs to darām, no sirds pieņemot savu absolūciju, mierinot un iedrošinot sevi ar to. Citiem vārdiem sakot, tas notiek, saglabājot stingru un skaidru ticību.

Kad dzirdam grēku piedošanas pasludinājumu, ticēsim, ka šis pasludinājums arī ir paša Dieva piedošana mums. Ja mēs dzirdam, ka kristietis mūs mierina un iedrošina ar grēku piedošanu, pieņemsim to kā Dieva mierinājumu un iedrošinājumu. Ja Evaņģēlija kalps mums pasludina piedošanu, tad pieņemsim to kā vārdu, ko saka pats Dievs.